twitter facebook draugiem Strencu Biblioteka - Aivars Ikšelis

"Dzīvespriekam": Nevajag nākotnei pagriezt pēcpusi (febr. nr.)

Aldis Dubļāns, Dzīvespriekam 21.02.2011. 17:29
Aivars Ikšelis ir cilvēks ar neparasti plašām interesēm. Viņš ir ekonomikas zinātņu doktors, skolots ainavu arhitekts, diplomēts teātra režisors, kurš savus vairāk nekā 30 iestudējumus parādījis daudzās valstīs, un vēl viņš bērniem palīdz iemīlēt mākslas vēsturi.

Janvārī iznākusi Aivara Ikšeļa veidotā 800 lappušu biezā grāmata «Ceļojums mākslas pasaulē». Tas ir pirmais šāda rakstura izdevums Latvijā, kas vienlaikus kalpo kā mācību grāmata un enciklopēdija mākslas skolu audzēkņiem un citiem interesentiem.

- Tu valcēniešu vidū izcelies ar neparastu aktivitāti. Kā cilvēks var tik daudz paspēt, un kālab tu to dari?

Varbūt man jāsāk ar vienu it kā nenozīmīgu bērnības epizodi. Tā nav patīkamākā, taču ir zīmīga. Manu vecāku ģimenes dzīve nebija laimīga, un tajā vainīgs bija alkohols. Tolaik dzīvoju Strenčos un pavisam nejauši dzirdēju kādas slavenas ārstes sacīto attiecībā uz mani: «No tā dzērāja puikas dzīvē vienalga nekā nebūs.» Mēs mīlam cilvēkam uzlikt zīmogu. Tu būsi tāds un ne citāds. Tajā brīdī es to pat īsti nenofiksēju. Tikai vēlāk, mācoties, man šie vārdi ik pa laikam uzpeldēja atmiņā. Sapratu, ka ir jāpierāda - cilvēkus nedrīkst apzīmogot. Viņi var mainīties. Tobrīd es neko nezināju par cilvēku likteņiem, nebiju mācījies nedz kabalu, nedz daudzas citas vēlāk apgūtās gudrības. Šie ārstes vārdi visu laiku man ir bijis dzinulis, ka pašam sevi jāpierāda. Ja kādam pasaku jāvārdu, tad to noteikti izdarīšu. Neraugoties ne uz ko.


- Vai darbošanās tik daudzās sfērās ir praktiski iespējama un lietderīga?

Jā, es uzdodu sev jautājumu, vai dažreiz tas nav diletantiski. Pirms diviem gadiem Lomonosova Maskavas Valsts universitātē vēsturniekiem un psihologiem vadīju meistarklasi par sevis sagatavošanu komunikācijai ar publiku. Pēc tās runājos ar pasniedzējiem un izdzirdēju interesantu domu - ja paanalizē jaunākās zinātnes attīstības virzienus, tad interesantākās hipotēzes izvirza un vērtīgākos zinātniskos darbus uzraksta nevis savas šaurās nozares speciālisti, bet pavisam atšķirīgā jomā strādājoši cilvēki. To saka jaunās paaudzes zinātnieki. Uzdevu jautājumu par kompetenču robežām un saņēmu atbildi, ka azartisks interesents brīvāk traktē diskutablas lietas nekā diplomēts šauras nozares speciālists, kurš baidās kļūdīties un zaudēt savu reputāciju. Tas man ir arguments darboties vairākos virzienos. Protams, ir jāvāc informācija un jākļūst pēc iespējas kompetentākam.


- Esi iestudējis apmēram trīs desmitus izrāžu. Kāds ir tavs ceļš režijas mākslā?


Sāku kursos pie Ārija Geikina, pēc tam tagadējās Mūzikas akadēmijas Teātra fakultātē kļuvu par pilntiesīgu režisoru. Turpināju mācīties Maskavā Dramatiskā teātra skolā pie izcila režisora un pedagoga Anatolija Vasiļjeva. Esmu piedalījies dažādos semināros un kursos ārpus Latvijas. Režisors ir profesija, kurā nekad nevar iemācīties visu. Pēc Mūzikas akadēmijas beigšanas apmeklēju filozofes Maijas Kūles vadīto kursu Zinātņu Akadēmijā.


Drīz sapratu, ka bez pamatīgām ekonomiskajām zināšanām mākslā nevar pastāvēt. Turpināju studijas Latvijas Universitātē Ekonomikas un vadības fakultātē sabiedrības vadības maģistrantūrā. To beidzot, profesors Edvīns Vanags man piedāvāja mācīties doktorantūrā. Tas bija kārtējais lielais izaicinājums. Viegli nebija. Varbūt ar to nevajag lielīties, jo, iespējams, tā ir tikai paša mazvērtības kompleksa pārvarēšana.


- Sarunas sākumā pieminēji ebreju garīgās mācības kabalas zinības. Ko tās ietver?


Pateicoties saviem kolēģiem Izraēlā un profesoram Mihailam Laipmanam, iestājos Augstākajā kabalas akadēmijā Izraēlā. Tas bija laiks, kad kabalisti šīs zinības ļāva apgūt arī cilvēkiem, kas nav ebreji. Daļa zinātnieku uzskata, ka tie ir māņi, citi to uztver kā patiesību par cilvēka dvēseli, par mūsu esamību šajā pasaulē. Mani kā režisoru vienmēr ir interesējuši dvēseles aspekti. Kabalas zinības man ļāva paskatīties uz garīgajām un mākslinieciskajām sfērām no atšķirīga skatupunkta. Kabalisti nav nekādi alķīmiķi. Viņi pēta to pašu, ko zinātnieki, psihologi un parapsihologi, tas ir, visu, kas saistīts ar dvēseles esamību, būtību, nemirstību vai mirstību. Kā cilvēks esmu daudz ieguvis.


- Vai tev ir kāds dzīves moto, devīze vai sava filozofija?


Annai Brigaderei ir skaists darbs «Dievs. Daba. Darbs». Man šķiet, ka ikvienam vajadzētu būt šādai devīzei, un šajā atziņā viss ir nevainojami sakārtots. Protams, vispirms jāziedojas Dievam, pēc tam dabai, kas sevī ietver ģimeni, un trešais ir darbs, pilnīga un absolūta atdošanās tam. Ja to ievērotu, mēs būtu daudz harmoniskāki. Ir gan teiciens, ka ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli. Sarunās ar mākslas skolas bērniem varu nodot daļu iegūto zināšanu. Kādreiz biju pārliecināts, ka nekad nemācīšu bērnus. Nu jau 18 gadu to daru. Nešaubījos, ka grāmatu rakstīšana nav man domāta nodarbe. Dzīve un liktenis piespieda to darīt. Es patiesi ticu liktenim. Rakstot šo mākslas vēstures grāmatu, biju spiests apceļot daudz valstu un fotografēt. Allaž ņēmu līdzi visu ģimeni, sakot - jūs labāk saslimstiet ar nedziedināmo slimību «vazāties pa pasauli», nevis ar alkoholismu, narkomāniju un tamlīdzīgām kaitēm.


- Kā sākās tava interese par mākslas vēsturi?


Par to man jāpateicas Mākslas akadēmijas profesoram Pēterim Postažam un viņa dzīvesbiedrei tekstilmāksliniecei un gleznotājai Lilitai. Tā bija liktenīga sagadīšanās, ka kādā lietainā dienā 80. gadu vidū iegāju Pēterbaznīcā fantastisku gobelēnu izstādē un tur pavisam nejauši kāda dāma mani uzrunāja, jautājot, kas man te patīk vai nepatīk. Savā naivumā pasacīju visu, ko domāju. Tikai pēc tam uzzināju, ka jautātāja bija Lilita Postaža. Viņa uzaicināja mani pēc nedēļas tikties darbnīcā, un šīs ciemošanās jau daudzus gadus ir kļuvušas par tradīciju. Viņi abi mani rosināja stāties akadēmijā studēt mākslas vēsturi, jo tas ir neaptverami plašs lauks, kurā var bezgalīgi izpausties. Diemžēl tolaik mans ego bija centrēts uz teātri. Spēlēju Smiltenes Tautas teātrī, taču sapratu, ka aktiera talants nav gana liels, toties režisors no manis varētu sanākt. Kā mēdz sacīt, režisori parasti ir neīstenojušies aktieri. Mācoties režiju, nācās apgūt arī mākslas vēstures zinības. Joprojām ar pateicību atceros Tatjanas Kočalovas lekcijas. No viņas grāmatas studenti mācās joprojām.


- Starp daudzajiem mākslas projektiem, kuros esi iesaistījies Valkā, ir tradicionālais starptautiskais teātra festivāls «Tālvils», kas šogad notiks jau devīto reizi, un tikpat tradicionālā starptautiskā Pārrobežu kultūras nedēļa. Kā tie iesākās?


Kad dzīvoju Strenčos, pētīju Jāņa Ziemeļnieka dzīvi. Par to ir saglabājušās publikācijas. Pēc tam nokļuvu Smiltenē un arī tur atdevu visu šai pilsētai, kur ir arī manu senču saknes. Tad liktenis mani piespēlēja Valkai. Jāsaka godīgi, Valka nesaņēma atplestām rokām. Nereti dzirdēju: Valka - svalka un sarkanā Valka. Tas bija 80. gadu vidū. Toties līdz sirds dziļumiem mani pārsteidza lietas, kas saistītas ar Cimzes semināru. Arī tagad, kad dažkārt kļūst ļoti grūti, eju uz muzeju un izstaigāju to pastāvīgās ekspozīcijas daļu, kas veltīta Jāņa Cimzes audzēkņiem. Apbrīnojama ir tā laika jauniešu uzdrīkstēšanās - ierasties Valkā mācīties ar nelielu pārtikas lādīti rokās un kļūt par ķesteriem, ērģelniekiem un skolmeistariem. Var tikai apbrīnot viņu veikumu Latvijas un Igaunijas kultūrizglītības jomā. Savā ziņā viņiem cenšos līdzināties. Ja ikviens to darītu, mēs būtu sasnieguši daudz vairāk. Tieši cimziešu dēļ cenšos neapstāties.


- Tava nākamā grāmata būs par Valkas teātra vēsturi saistībā ar pašu pilsētu. Diezin vai daudzi zina, ka tieši Valkā ir dibināts Latvijas Pagaidu Nacionālais teātris.


Jā, pētīju visdažādākos vēstures materiālus, iepazinos ar profesoru Kārli Kundziņu, kurš ir šajā jomā īpaši zinošs cilvēks. Viņam ir daudz no vecajām latviešu avīzēm izrakstītu materiālu par teātra dzīves notikumiem, un viņš man atļāva meklēt savā kartotēkā tos, kas saistīti ar Valku. Tad arī uzzināju, ka teātra lietas te sākušās 1870. gadā. Tas bija dzinulis meklēt tālāk, un to turpinu joprojām. Interesanti, ka arī Pagaidu Nacionālā opera ir dibināta Valkā. Es sapratu, ka šis mazais punktiņš Valka ir kaut kāda maģiska vieta, kas liek cilvēkiem atvērties. Tālab arī rīkoju teātru festivālus, lai turētu svētu visu iepriekšējo censoņu padarīto. Solīti pa solītim «Tālvils» kļuva ļoti atpazīstams starptautiskajā teātra vidē, mazāk gan Latvijā. Pie mums viesojušās daudzas teātra trupas no visiem kontinentiem, izņemot Antarktīdu, kur to nav. Arī mēs savas izrādes esam veduši uz visiem kontinentiem. Nav jau būtiski uzskaitīt valstis, no kurām te sabrauc teātra mākslinieki. Nozīmīgākā ir iespēja redzēt, cik dažādi mēdz būt teātri pasaulē.


- Liela daļa latviešu amatierteātri saista ar blaumaniskajām noskaņām, nezinot un negribot iedziļināties citās, neierastākās izpausmēs. Tu daudz eks­perimentē. Kas motivē to darīt? Kā tu pats raksturotu savas izrādes?


Jebkurš mans iestudējums ir kā publiska grēksūdze par to, kas notiek ap mums ikdienā. Kopā ar aktieriem meklēju atbildes uz sāpīgiem jautājumiem, tostarp arī neierastās formās. Ja sastopu kādu it kā uz skatuves neliekamu autoru ar man interesantu darbu, tad tomēr meklēju iespējas to izdarīt. Neesmu ieciklējies uz kādas noteiktas noskaņas radīšanu. Zinu, ka ne visi ir sajūsmā par mani un manu teātri Valkā. Tas ir dabiski. Šis viedoklis neļauj iegrimt paštīksmē. Uzskatu, ka 21. gadsimts ir meklējumu teātra, dažādu teātra valodu izpausmes laiks. Kopā ar jauno profesionālo režisori un aktrisi Jevgeņiju Kozlovu, kas Valkā ieprecējusies no Orlas, starptautiskā projektā ar vienu no Sanktpēterburgas teātriem esam ieinteresējušies, kā uz skatuves izrādīt lugu impresionisma manierē. Tas ir bezgala interesanti, un pie tā pašlaik strādājam. Gogolim ir darbs «Ņevas prospekts», ko teātra zinātnieki uzskata par impresionisma šedevru. Mums tas liek lauzīt galvu ne pa jokam, jo jāatrod risinājums gaisa, tēla, vārda un noskaņas vibrācijai. Iespējams, daudzi skatītāji sacīs, kālab jānodarbojas ar tādām muļķībām, ja ir gana daudz materiāla, lai izsmietos no sirds.


- Tagad par ko pavisam citu. Pirms kādiem astoņiem gadiem tu lepojies ar kādu dāvanu - Austrālijā izdotu lielu dārzu arhitektūras albumu. Kas tevi saista šajā jomā?


Esmu beidzis Smiltenes Lauksaimniecības tehnikumu un arī LLU rīkotos e-studiju tālākizglītības kursus «Dārzu un ainavu arhitektūra». Tas palīdz sava dārza veidošanā. Taču vairāk mani interesē publiskais sektors. Varu atklāt, ka mans sapnis ir svētkos pilsētu padarīt par ziedošu dārzu, varbūt kā Ventspili. Iepikšķinot atsevišķus dēstus mazās vietiņās, nekas sakarīgs neizdosies. Tā ir naudas izšķērdēšana. Jādarbojas lielos laukumos, piemēram, izstrādājot projektu konkrētai ielai vai laukumam. Protams, ielu bedres, caurules un tamlīdzīgas lietas ir nozīmīgas, taču allaž atceros, ka nevajag skatīties atpakaļ, tā nākotnei pagriežot pēcpusi.

http://m.dzirkstele.lv/kultura-un-izklaide/dzivespriekam/dzivespriekam-nevajag-nakotnei-pagriezt-pecpusi-febr-nr-13266

 

Aivars Ikšelis: Neesam lielais Dabas kronis

Maskavā norisinājās starptautisks seminārs - mācības "No mistērijas līdz avangardam", ko organizēja Maskavas teātris "Dramatiskās mākslas skola" un Krievijas Valsts Tretjakova galerija. Seminārā bija uzaicināti piedalīties 100 dalībnieki no dažādām valstīm, tai skaitā arī Valkas teātra režisors Aivars Ikšelis no Latvijas.

Biju tādā transā, ka aizgāju līdz garderobei un

nespēju izņemt no somas numuriņu

Semināra mācībspēki un lektori bija pasaulslaveni teātra, mākslas un kultūras darbinieki. Tā būtība bija saasināt sabiedrības uzmanību uz to, ka apkārtējo vidi piesārņo ne tikai rūpnieki ar saviem atkritumiem, bet to piedrazo arī kultūras un mākslas cilvēki. Brīnāmies, kāpēc cilvēki tik strauji mainās uz slikto pusi, kļūst pliekani un truli. Šī doma vijās caur daudzām lekcijām un diskusijām. "Kliedzam, ka ir pārtrūkušas cilvēku sabiedrības attīstības loģiskās saites, bet mēs taču necenšamies tās atjaunot. Uzskatām sevi par lielo dabas kroni, uz visu vīzdegunīgi skatāmies no augšas," uzskata Aivars. Ir viegli visā vainot ģenētiski modificēto pārtiku un daudzas citas lietas. Visi ir vainīgi, tikai ne mēs paši.

 

 

Nedrīkst rīkot koncertiņus aptuvenā laikāA. Ikšelis nebrīnās par vērienīgi organizēto pasākumu, jo tur, kur grozās milzu naudas, viss ir iespējams. Nevar noliegt, ka Maskava ir viena no pasaules metropolēm, līdz ar to daudz lektoru turp dodas kaut vai tāpēc, lai savā CV ierakstītu, ka uzstājies tieši tur. Režisors atzīst, ka neviena no lekcijām nebija pavirša vai slikti sagatavota. Lekcijas reti izdevās nobeigt paredzētajā laikā, jo allaž izvērtās plašas un interesantas diskusijas. Šajā saietā nevienu nedalīja pēc tautības vai mītnes zemes. Aivaru iekšēji uzrunāja daudzas tēmas, piemēram, ikonu glezniecības pirmsākumi senajā Bizantijā. Viņš nekad nebija domājis par to, cik milzīga nozīme ir sakrālajai telpai. Ar to parasti saprotam baznīcu vai, piemēram, ar svecēm greznotu izstāžu telpu, kas rada īpaši pacilājošu garastāvokli. Pasaulē to saprot citādi. "Sakrālā telpa darbojas tik ilgi, kamēr kalpo sākotnējam mērķim - noteiktu rituālu veikšanai. Tur nedrīkst būt neviens skatītājs vai kāds ziņkārīgais. Pilnīgi visiem ir jābūt iesaistītiem noteiktajā darbībā. Ja tā nav, telpa deformējas," skaidro Aivars. Otrs aspekts saistās ar ornamentiku. Tos nekādā gadījumā nedrīkst apcakot un citādi mainīt. Tas ir bīstami, jo katra no senatnes nākusī zīme sevī ietver noteiktu informāciju un enerģiju. Tiklīdz to izrauj no šā enerģētiskā bloka, tā vēršas pret cilvēku negatīvi. Darbā ar ornamentu jābūt ļoti uzmanīgam.Daudz lektoru izteica pārmetumus folkloristiem, kaut gan viņi it kā dara svētīgu darbu. Nereti folkloristi pārkāpj ļoti būtisku principu - neveic rituālus tad, kad tiem patiešām ir jānotiek, bet demonstrē tos pirms vai pēc noteiktā laika. Baltu tradīcijas stingri balstās uz norisēm dabā. Nevar rīkot koncertiņus aptuvenā laikā, lai cilvēkus iepazīstinātu ar to vai citu rituālu. Tas ir noziegums pret šo rituālu, pret sabiedrības attīstību, tādējādi tiek veicināta enerģētisko procesu nestabilitāte.

 

 

Minimālisms iedarbojas uz zemapziņuJo īpašu iespaidu uz A. Ikšeli atstāja pazīstamā filosofa un komponista Vladimira Martinova personība, viņa opusi minimālismā. Viņa jaunākais darbs ir "Deja". "Nekad no mūzikas klausīšanās neesmu bijis transā. Aizgāju līdz garderobei un nespēju izņemt no somas numuriņu, lai dabūtu savas drēbes. Garderobiste redzēja manus pārdzīvojumus un, lai nomierinātu, piedāvāja man konfekti," smaida Aivars. Viņš pieļauj, ja nebūtu noklausījies, kā šis darbs tapa, lūkojoties uz grieķu amforu, varbūt emociju būtu mazāk.Aivaram bija iespēja noskatīties arī kādu minimālisma teātra izrādi par mīlestību, kur vienīgā dekorācija bija liels balts ekrāns un vienīgā aktrise bija profesionāla balerīna, kura dejoja pilnīgā klusumā. Skatuves priekšā sēdēja mākslinieks un viņa zīmējuma projekcija pamazām aizklāja visu lielo ekrānu, atstājot aizvien mazāk vietas balerīnai un sašaurinot mīlestību, līdz viss ekrāns bija aizkrāsots. "Nekad nedomāju, ka šādas lietas tik spēcīgi iedarbojas uz zemapziņu," pārsteigts Valkas teātra režisors.

 

 

Sens sapnis ir īstenots"Ziemeļlatvija" ir rakstījusi, ka A. Ikšelis ir sagatavojis iespiešanai mākslas vēstures grāmatu skolēniem, bet līdzekļu trūkuma dēļ tā vēl nav iznākusi. Kursantiem Tretjakova galerijā bija viena nodarbība, kur katrs stāstīja par sevi. Aivars ieminējies par šo sagatavoto, taču neiznākušo grāmatu un šis stāsts atrada dzirdīgas ausis. Viņu iepazīstināja ar medicīnas zinātņu doktoru Vladimiru Stukovu. Pēc neilgas sarunas kafejnīcā trīs miesassargu klātbūtnē, gluži kā krievu bojevikos, viņš izteica vēlēšanos kļūt par izdevuma galveno sponsoru. Aivars uztraukuma dēļ neesot spējis pat iemalkot kafiju. Nepieciešamā nauda jau pārskaitīta uz izdevniecību. Kad grāmata iznāks Latvijā, to paredzēts tulkot un nodrukāt arī Maskavā. Iespējams, V. Stukova sievas brālis, kurš Maskavā ir pieprasīts dizainers, kļūs par starptautiskā teātru festivāla "Tālvils" galveno mākslinieku. A. Ikšelim joprojām grūti noticēt, ka šis sapnis ir īstenojies, turklāt tik negaidītā veidā.

 

-FAKTI-FAKTI-FAKTI-FAKTI-FAKTI- 

Aivars Ikšelis * Dzimis 1961. gada 7. februārī. * Ekonomisko zinātņu doktors, sociālo zinātņu maģistrs sabiedrības vadībā, bakalaurs teātra režijā. * Zinātniskās intereses: kultūras menedžments, filozofija, ētika, estētika, publiskās pārvaldes reformas, publiskā pārvalde ārzemēs, projektu vadība, vietējās ekonomikas attīstība. * Daudzu starptautisku zinātnisko konferenču un semināru dalībnieks un zinātnisko publikāciju autors. * Teātrī iestudējis 25 lugas. * Izstrādājis un īstenojis septiņus starptautiskā teātru festivāla "Tālvils" projektus. * Piedalījies daudzos starptautiskos teātru festivālos un meistardarbnīcās.

http://ziemellatvija.diena.lv/izklaide/aivars-ikselis-neesam-lielais-dabas-kronis-19103

 

 

 

 

Tulkotājs
Ieejas forma
Kalendārs
«  Novembris 2017  »
PrOTCPkSSv
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930
Statistika

Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0