twitter facebook draugiem Strencu Biblioteka - Artūrs Maskats

Artūrs Maskats



Trešdiena, 2008. gada 30. aprīlis Subjektīvs romantiķis ar vieglas depresijas aizmetņiem

Gunda Vaivode, Mūzikas Saule, 2007, 6. nr. 

Saruna ar komponistu Arturu Maskatu

Gunda Vaivode: Vai tu atceries, ko darīji šajā dienā apmēram pirms 15 gadiem?

Arturs Maskats: Oktobra svētkus es nesvinēju. Atceros, kur dzīvoju, jo es neesmu Rīgas iedzimtais, kā teiktu Rokpelnis. Taču izmētājies pa Rīgu esmu vairāk nekā viņš - dažādos īrētos dzīvokļos... Pēc tiem arī atceros, ko esmu darījis. Toreiz es dzīvoju Bruņinieku ielā pie Valmieras ielas. Nāciens no Dailes teātra mājās bija tāds diezgan pabaigs. Dažkārt arī vēls jeb, pareizāk sakot, agri no rīta... Nu, jā - tajā dzīvoklī es 1992. gada vasarā uzrakstīju Čella koncertu. Tas bija tāds patumšs un ekonomiski smags pārmaiņu laiks, arī man materiāli klājās grūti. Tāpēc teātris bija saliņa, kur varēja justies aizsargāts. Jā, tā bija diezgan vientuļa ziema...

GV: Demonstrācijās esi gājis?

AM: Nē. Brīnišķīgais profesors Valentīns Utkins man vienmēr ļāva braukt uz Strenčiem un nekad nespieda iet ne 1. maija, ne kādās citās demonstrācijās. Arī tagad neesmu mītiņotājs un diez vai ar plakātu stāvēšu pie Saeimas vai valdības mājas. Emocionāli gan iesaistos - ar vārdu vai parakstu, jo man nav vienalga, kas notiek ar mūsu dzīvi un valsti.

GV: Mūsu senajā sarunā teici, ka gaistošās teātra mūzikas tev nav pārāk žēl. Vai tagad tevi nevelk atpakaļ mazliet aušīgais teātra mūzikas ampluā, kurā tu varēji atļauties nesaspringt ar domu - tas ir uz mūžīgiem laikiem, bet izbaudīt mirkļa iegribu?

AM: Palēnām manī pašā noskaidrojas, ka vēlos tuvināt abas šīs sfēras: augsto akadēmisko un to viegli lidojošo balonu - teātra mūziku, kurā ir tik vitāls nervs. Man gribas sasaistīt tās garīgās alūzijas un nešķirot, kas ir augstāka māksla, kas zemāka.

GV: Kuros darbos tev tas ir izdevies?

AM: Kaut kādā mērā varbūt ar Ivara Kalniņa dziedātajām dziesmām, Concerto grosso un Tango. Esmu sapratis, ka īsti abstrakts un akadēmisks nebūšu nekad. Un moderni avangardisks arī ne. Tagad, kad esmu ilgāku laiku administrējis un sēdējis sapulcēs, man reizēm gribas ieiet zālē, apsēsties un normāli veidot izrādi. Pēc tam aiziet uz bufeti, paņemt kafiju un ar aktieriem apspriesties, nedomājot par to, kā un kas man būtu jāsaka. Tie gadi Dailē, kad es varēju tā darīt, bija ļoti bagāti.

GV: Vienam no muzikālā teātra žanriem tu esi jau padevies - baletam. Vai padosies arī operai?

AM: To es nezinu... Nezinu, vai esmu lielo formu rakstītājs.

GV: Kādus secinājumus tu izdarīji pēc Bīstamajiem sakariem?

AM: Ka diez kāds neesmu. (smejas) Jo neuzskatu to par savu labāko partitūru, kaut gan repertuārā tas ir un baletam ir piekrišana. Rakstot Bīstamos sakarus, mani vajāja dažādas likstas, un ir saglabājusies nepiepildītības sajūta. Neesmu pārliecināts, vai šo sižetu es izvēlētos, ja rakstītu tagad.

GV: Vai ir kāds ārzemju kolēģa darbs operas žanrā, ko tu uzlūko ar baltu skaudību?

AM: Jā. Pasakains uzvedums, ko redzēju Parīzē, bija Džonatana Hārvija Vāgnera sapnis. Tā ir transcendentāla fantāzija par Vāgnera dzīves noslēgumu, ko komponējis viens no pašlaik spilgtākajiem britu komponistiem. Mēs varētu šo operu iestudēt - atrastu gan dziedātājus, gan aktierus, bet vai publika to pieņemtu? Interesanta šķiet arī Taņa Duņa mūzika. Tā ir atšķirīgu pasaules izjūtu un austrumu - rietumu kultūru difūzija, kuras tematisms vieno cilvēkus. Trešais komponists ir Osvaldo Golihovs, Argentīnā augusi, no Austrumeiropas nākušu ebreju atvase. Viņš balansē starp salonmūziku un visjaunākajiem orķestra un vokālās izteiksmes līdzekļiem. Un tas karstums, kas valda tajā mūzikā, man ir tuvs.

GV: Atgriežoties pie tava karstā Tango, kas vairāk nekā 1000 darbu konkurencē uzvarēja Masterprize konkursā Londonā, vai šos panākumi nosaka tevis aprakstītā žanru saplūsme?

AM: Varbūt. Rakstot Tango, es nedomāju, vai tas būs lielai koncertskatuvei. Man bija svarīgi izpaust savu emociju teātri. Un mani pārsteidz, cik plaši ir traktēts tā saturs - sākot no milzīga dzīvesprieka, lirikas un kaislībām līdz pat fatālai traģikai. Pats jau es neko tur negribēju iztaisīt un domāju, ka nekā jau nebūs. Biju solījies, divreiz termiņi pagāja... Pienāca trešais termiņš, un es domāju - vai tad tiešām neko vairs nevaru uzrakstīt?

GV: Tango radās kā Itālijas ceļojuma iespaidu uzkrājums. Cik bieži vai reti tava mūzika ir autobiogrāfiska? Pats esi norādījis uz Simfoniju.

AM: Jā, tas ir veltījums audžumammai. Čella koncerts ir veltīts skolotājai Marijai Mediņai. Ja jau tie ir veltījumi konkrētiem cilvēkiem, saprotams, ka tur ir daļa no manas dzīves. Šie abi cilvēki ir bijuši un joprojām ir mani sargeņģeļi. Par pārējiem darbiem?... Nezinu. Laikam jau neesmu tas, kas raksta par savu dzīvi. Es rakstu drīzāk par to, ar ko aizraujos.

GV: Būdams Rīgā, Magnuss Lindbergs teica, ka viņi abi ar Kaiju Sāriaho reiz nosolījušies nesaukt savus darbus par simfonijām. Kā tu izvēlies žanru un nosaukumu? Varbūt sāc rakstīt un tad domā, kas no tā iznāks?

AM: Man jau tie nosaukumi tādi klasiski. Parasti vienā vārdā - koncerts, tango, lūgšana, simfonija... Simfonija, protams, uzliek latiņu gan klausītājam, gan pašam komponistam. Lai rakstītu simfoniju, ir jābūt ļoti lielam iekšējam pārdzīvojumam, spēkam un jēgai, kāpēc tu to dari. Es saprotu, kālab Lindbergs pajokoja, ka Koncertu orķestrim var uzskatīt par viņa Otro simfoniju, jo tur ir blīvums un karstasinīgums. Un tomēr, nosaucot par koncertu, viņš akcentē spēles elementu, spēles prieku, līdzīgi kā Ļutoslavskis un Bartoks savos koncertos. Viņam tie, šķiet, ir tuvi autori - tēva un vecātēva nozīmē.

GV: Vai arī tu saklausi tuviniekus mūzikā?

AM: Čaikovski un Varlamovu?... (smejas)

GV: Varbūt Šnitki?

AM: Tā man kādreiz teica Gidons Krēmers. Sava daļa taisnības tur varbūt ir, jo kaut kas Šnitkes pasaulē man ir tuvs. Viņš visprecīzāk izteicis veselu laikmetu tajā realitātē, kurā arī mēs dzīvojām. Lai arī viņš aizbrauca uz ārzemēm, Šnitke palika tāds Pērs Gints. Pēc Šostakoviča viņš bija tas, kas izteica atziņas par garīgajām vērtībām, pie kurām tolaik gribējās turēties vai kuras meklēt. Saista arī tas, ka viņā ir šis teatralitātes moments, afekts, kas ir uz skatuves.

GV: Tevi mēs varam uzskatīt par concerto grosso tālāk kopēju latviešu mūzikā - pēc Marģera Zariņa, Romualda Kalsona...

AM: Jā, ar Zariņu šis žanrs ienāca uz palikšanu latviešu mūzikā. Nezinu, vai uzrakstīšu vēl kādu simfoniju, taču concerto grosso gan gribētos. Šnitkem ir veseli seši. Man liekas, ka šajā formā ir latviešu mūzikai nepieciešamā vitalitātes un saules deva, jo tā asociatīvi saistās ar baroku un līniju dinamiku, kas piemīt gan Zariņam, gan Vivaldi, gan Korelli.

GV: Tas ir formas paņēmiens. Kam vēl jābūt, lai mūzika kļūtu artistiska?

AM: Spilgtai tēlainībai un mērķtiecīgai, lakoniskai dramaturģijas izjūtai. Kā teicis Sigvards Kļava, nošu mūzikā parasti ir par daudz.

GV: Tu esi komponists, kurš atļaujas būt dabisks un sirsnīgs savā mūzikā. Man šķiet, ka sarežģītās tehniskās konstrukcijās ir vieglāk paslēpt mazāk veiksmīgu ieceri, taču uzrakstīt labu mūziku, kas aizkustinātu daudzus, ir ļoti grūti. Vai tev ir bijis jāšaubās pašam par savu demokrātiskumu?

AM: Protams. Šaubas ir neizbēgama mūsu būtības puse. Cits varbūt publiski tās neizrāda... Es ļoti cīnos ar sevi... Ir liels snobisms nerēķināties ar to, ko grib dzirdēt publika. Var jau noslēgties savā viszinīgā čaulā un teikt, ka es atklāšu jaunu kosmosu ar ceturtdaļtoņiem... Negrasos arī iet publikas pavadā, tomēr jājūt, ka cilvēki ir izslāpuši pēc gaišā, apliecinošā. Savulaik man likās smieklīgi, kad muzikologi Šostakoviča 15. simfonijas čella tēmā bija saskatījuši seriālismu. Var jau būt, ka tas tur netīšām ir. Taču jebkurā gadījumā tas kalpo absolūti kam citam, ne jau seriālismam. Es piekrītu, ka intelektuāls spriegums var radīt arī emocionālu spriegumu. Piemēram, kad lasu Hokingu (britu matemātiķis un astrofiziķis Stīvens Hokings - G. V.), es ne tikai analizēju vien, teksts uz mani iedarbojas arī emocionāli. Tehniski komponistam ir jāapgūst pēc iespējas vairāk, tā jēga jau ir saprast, kuras drēbes tev piestāv un kuras nepiestāv. Te man ar pateicību atkal jānosauc mans un arī Pētera Vaska, Pētera Plakida, Paula Dambja un citu komponistu skolotājs Valentīns Utkins. Viņš vienmēr atgādināja: "Mīļie, jūs rakstāt mūziku. Taču vispirms jums jāsaprot, kāpēc jūs rakstāt! Ko gribat ar to pateikt? Un tikai pēc tam domāsiet - kā rakstīt."

GV: Kā viņš tevi mācīja?

AM: Pirmajās stundās bija šokējoši, ka viņš vaicāja: kurp jūs šo skaņu vedat, kur tā paliek? Es prasu, vai tad tas tik svarīgi? Viss ir svarīgi! Viņš piekasījās, un man tās bija šausmīgas mokas. Taču tā viņš iedeva dzīves pozīciju. Toreiz mums pa priekšu gāja otrreizējais students komponists Pēteris Vasks - ugunīgu skatienu, melniem matiem, ļoti nonkonformistisks un pravietisks. Utkins vienmēr teica - paskaties, kas tik tam Vaskam viss nav - klasteri, vēl šis tas, man pasvešs, bet viņam ir doma!

Un vēl - profesors bija Latvijas laika džentlmenis. Audzis citā vidē, citā sabiedrībā, mājās liela gleznu kolekcija, draugos Konrāds Ubāns un Leo Svemps... Viņam bija atmiņas par 30. gadu Parīzi, kad viņš mācījās jurisprudenci Sorbonnas universitātē. Pa vakariem viņš uzspēlēja krodziņos. Ne jau naudas dēļ - tāpēc, ka bija interesanti! Tas bija cits garīgais vēriens. Utkins man mācīja saprast pasaules kultūras kontekstu un palīdzēja veidoties kā personībai, nevis vienkārši beigt 16. klasi un kļūt par profesionālu idiotu.

GV: Franču mīlestība tev no viņa?

AM: Tā it kā atnāca pati... Taču varbūt arī no viņa, jo, skatoties vecās franču filmas, es to gaisotni patiešām izjūtu it kā vairāk. Profesoram vaicāju, vai viņš pēc kara nav vēlējies atgriezties Parīzē. "Nē, nekad neskatieties atpakaļ uz vietu, kur kādreiz bijāt laimīgs."

GV: Tagad tev ir Emīlijas Dikinsones periods...

AM: Dikinsone nāca kā jaunatklājums. Arī tāpēc, ka es labāk sāku saprast angļu valodu un varu izjust katra viņas vārda daudznozīmīgumu. Cik tā ir slēpta un reizē dziļi kaislīga pasaule! Man šovasar laimējās, ka Dace Aperāne mani aizveda uz Dikinsones muzeju. Mēs esam divi vienīgie latvieši, kas ir komponējuši ar viņas tekstiem. Un es gribētu pie šīs dzejnieces atgriezties.

GV: Komponējot tu domā par konkrētiem interpretiem, vai ne?

AM: Jā, jo tam ir sava jēga - zini, ko vari sagaidīt. Lučāno Berio arī rakstīja Ketijai Berberiānai, jo zināja, ko viņa var izdarīt. Tas ir vislaimīgākais gadījums. Mana sadarbība ar Reini Birznieku, Sandi Šteinbergu, koriem un orķestriem ir pierādījusi, ka atskaņotājs ar savu skaņas enerģētiku vai īpatnēju niansi mani it kā apaugļo un iedod spārnus.

GV: Vai vari noraksturot procesu, kad mūzika top? Un kur tā top?

AM: Es laikam piederu pie tiem, kas ilgi nēsājas un tad diezgan ātri raksta. Tās sajūtas iekšā maļas ilgi, kamēr es sev atbildu - kas tas būs! Reizēm man liekas, ka visi citi darbi tam traucē. Esmu ievērojis, ka gandrīz vienmēr tas, ko esmu uzrakstījis kā skaņdarba sākumu, nekad nav sākums. Tas vēlāk atrodas stipri tālu skaņdarbā iekšā. Un tā kristalizācija nepakļaujas manam uztveres ritmam. Rakstīšanas sākuma posmā ir sajūta, ka jālaužas pret sienu. Emocionāli tas ir ļoti grūti. Neticu nekādām dievišķajām iedvesmām. Taču tad ir viens tāds brīdis - un tas ir ļoti skaists! - kad tev rodas sajūta, ka nevis tu vadi skaņdarbu, bet viņš tevi vada. Tāds labs pārmetiens - skaņdarbs diktē, ko viņam vēl vajag. Un ir gadījumi, kad šis klikšķis nenotiek.

GV: Vai nav briesmīgi gaidīt pirmatskaņojumu?

AM: Jebkurā gadījumā ir briesmīgi gaidīt pirmatskaņojumu. Un saistībā ar mani tas ir vēl divtik briesmīgi, jo apkārtējiem ir jāgaida - uzrakstīs vai ne...

GV: Tad, kad tu astoņus mēnešus instrumentēji Ullo Vintera baletu Pepija Garzeķe, dusmās sviedi notis pa logu ārā un pēc tam, lietū salijušas, pa zemeņdobēm lasīji kopā. Kā ir tagad, kad nerakstās? Spalvas pa gaisu, kafijas kvantumi...

AM: Ne viens, ne otrs. Ir depresīva sajūta. Tas ir kā sportistam - nevar trīs mēnešus netrenēties un uzreiz piedalīties sacensībās, cerot uz labu rezultātu... Mans režīms diemžēl ir lielākoties tāds. Reizēm jau mani mīļie atskaņotāji arī saprot, ka rakstīšanai man šis nav īstais brīdis. Ka man vēl nav ļauts tai mūzikai pietuvoties. Ka tā būs, bet vēlāk. Taču es nedrīkstu ar to spekulēt. Tā jau var līdz mūža beigām neko neuzrakstīt.

GV: Ar Bīstamajiem sakariem laikam gājis vistrakāk - iedzīvojies sirds švakumā. Vai pēc šā gadījuma tevī kā cilvēkā kaut kas mainījās?

AM: Es domāju, ka jā. (ilga pauze) Man palika vērtīga sajūta par to, kā dzīvojam un ko mēs ar sevi darām. No tā brīža man ir gribējies sākt mūzikā paust priecīgākas izjūtas.

GV: Tev pieder slavenais teiciens, ka 20. gadsimta otrās puses komponistiem, īpaši latviešiem, ir paniskas bailes rakstīt mažorā.

AM: Tas ir mīts, ka mažorā nevar uzrakstīt tā, lai pašam neliktos banāli un nodeldēti. Mūsdienu kompozīcijas tehnikas pieļauj, ka saskaņas pamatbūtība var kļūt mažorīga arī bez mažora. Un var būt jautrais minors - kā Mocartam Turku maršā. Taču bailes ir arī man, jo esmu latvietis.

GV: Tu neesi tik aušīgs kā Plakidis vai Butāns, kur nu vēl Pelēcis...

AM: Jā, bet man arvien vairāk gribas šiem kungiem tuvoties. Es viņos jūtu ko ārkārtīgi foršu un skaistu. Ne jau velti manā domubiedru koncertā Lielajā ģildē skanēja arī Plakida un Pelēča mūzika. Pēc Bīstamo sakaru perioda man gribas iet nevis uz traģēdijas pusi, bet rakstīt ko mākoņaināku, liderīgāku... Tomēr var jau izdomāties visādi, un vienalga no sevis neaizbēgsi.

GV: Parunāsim vēl par kaut ko priecīgu... Mums daudz gadu vēl priekšā, bet tad, kad mūsu vairs nebūs, muzikologi mēģinās sadalīt tavu daiļradi vairākos nozīmīgos posmos. Varbūt tu vari atvieglot viņiem šo uzdevumu?

AM: Pirms pīpēšanas atmešanas un pēc! (smieklu šalts) Tas varētu būt viens dalījums. Otrs dalījums: dramatiskā teātra aktīvais laiks, reizē brīnišķīgais jaunības laiks ar mūziku septiņām, astoņām izrādēm gadā. Tad tas periods, kas sākās 1993. gadā kā Komponistu savienības priekšsēdim, par ko es nez kāpēc kļuvu. Vēlāk izrādījās, ka tas bija diezgan intensīvs komponēšanas periods. No 1997. gada ir tāds kā Operas laiks.

GV: Rakstīt mūziku laika gaitā kļūst vieglāk vai grūtāk?

AM: Man liekas, ka grūtāk. Vispirms tāpēc, ka šis tas jau ir uzrakstīts un tu nevilšus salīdzini - ā, tas bija tur, tas jau ir te... Un es neesmu no tiem komponistiem, kurš gribētu rakstīt, neizkāpjot no viena auto ārā. Man gribas pateikt kaut ko jaunu, bet aug arī prasības pret sevi.

GV: Kā tu pats sevi noraksturotu? Arturs Maskats ir...

AM: ...subjektīvs romantiķis ar vieglas depresijas aizmetņiem.

GV: Vai tu joprojām uzskati, ka cilvēkam ir jābūt pietiekami aizņemtam un noslogotam, lai nenāk prātā nevajadzīgas, muļķīgas domas? Varbūt tagad, lai saņemtos radošam darbam, vispirms ir vajadzīgs tukšais periods, lai uzkrātos?

AM: Droši vien tas atšķirsies no tā, ko reiz esmu teicis jaunībā. Redzi, informācijas blīvums un ātrums arvien vairāk pieaug, tāpēc tas nomāc. Neesam jau mašīnas. Skriešanas trakumā mēs dziļas lietas un būtiskas smalkas nianses palaižam garām. Domāju, ka tajā joņojumā nevar neko spēcīgu izdarīt. Man arvien vairāk liekas, ka tukšais dzenbudisma bezdomu lauks kļūst arvien svarīgāks. Gribētos, lai tādu brīžu būtu vairāk.

GV: Kam tu apzināti mēģini atvēlēt laiku tajā vāveres ritenī?

AM: Man ir svarīgi satikties ar dažiem tuviem draugiem. Kaut vai sazvanīties. Man ir svarīgi vasarā aizbraukt uz laukiem un ļauties pilnīgi nesteidzīgam dzīves ritmam - klaiņot gar upi, skatīties uz lapām... Bija viens brīdis 80. gadu beigās, kad konstatēju, ka divus gadus neesmu lasījis nevienu normālu grāmatu, ka lasu tikai periodiku un iepriekš aizliegto literatūru. Aumaļām! Tad es atskārtu, ka vajag apstāties un izlasīt vienu dzejoļu grāmatu, lai man iekšā kaut kas notiek. Pašlaik uzmanība sasmalcinās vēl vairāk. Kā jau 60. gados teica Andrē Moruā Vēstulēs nepazīstamajai - hronomags, ar to domājot - laika ēdājs. Mēs esam aizsniedzami jebkurā zemeslodes stūrī, mums ir internets, e-pasts... Vairs nerakstām vēstules. Komunikācija ir ātrāka, bet ne kvalitatīvāka.

GV: Neviens arī neizplūst Mālera vai Bruknera garumos. Saki, vai sadrumstalotība un dzīves ātrums ietekmē arī tavu skaņdarbu vai pat frāžu garumu?

AM: Par to mēs runājām sākumā - vai es vispār esmu lielo formu rakstītājs? Un cik viņu vispār šodien ir? Šī kaleidoskopiskā maiņa un dzīves ātrums, kad netiekam klāt ne paši savām, ne otra cilvēka izjūtām, vairo vientulību. Paradokss. Tāpēc arī vairs nav divdesmit minūšu garie Bruknera simfoniju adadžo. Tagad jau 20 minūtes ir vesela simfonija! Mūsu talants sasmalcinās īsās distancēs. Taču tas, kurš visu laiku skrien sprintu, diezin vai spēs noskriet maratonu, proti, uzrakstīs operu vai baletu.

GV: Jā, vēstules ar roku mēs gandrīz vairs nerakstām. Vai mūziku joprojām pieraksti kā senāk - ar zīmuli uz papīra?

AM: Jā, noteikti, un man tas ļoti pat patīk. Tāpēc ka saskarsmē ar papīru, zīmuļu asināšanā un citos vecmodīgajos prieciņos ir ne tikai šarms, bet arī kārtības sajūta. Es rakstu kā mani kolēģi pirms 300 gadiem.

GV: Vai tu varētu būt bijis un gribējis būt par kapelmeistaru kādā galmā - līdzīgi kā Haidns?

AM: Kāpēc ne!? Un, ja man par to vēl maksātu un man būtu savi mūziķi... Domāju, ka Haidnam šis amats netraucēja ielikt mūzikā dziļas domas. Viņa pasaule ir ļoti bagāta, un viņš man ir ļoti tuvs komponists.

GV: Tas ir tas mažors!

AM: Jā, turklāt negaidītais mažors. Un spēles prieks. Es nezinu, kā tur īsti bija, bet man liekas, ka viņi ar Esterhāzi bija laimīgi, ka viens otru satika.

GV: Tu esi latvietis mūzikā?

AM: Nezinu, vai ir tā, kā es gribētu atbildēt: esmu latvietis, bet ne tikai. Es gribētu, lai manā latviskumā ir kaut kas no Francijas, Itālijas, ebrejiem, gruzīniem, armēņiem... Es negribētu iekapsulēties. Un būtu labi, ja latviešu kultūra būtu atvērta pasaulei.

GV: Psihologi mūs māca dzīvot šodienai. Tev izdodas dzīvot šodienai vai labprāt atgriezies pagātnē, vai domā par nākotni?

AM: Domāju vairāk par nākotni un dzīvoju šodienā. Es neesmu no tiem, kas ilgstoši kavējas atmiņās. Taču atmiņas ir svarīgas, kaut vai saistībā ar mīļiem cilvēkiem, vietām, pilsētām, sarunām, pārdzīvoto. Tagad, kad tuvojas mana dzimšanas diena, esmu spiests parakāties, bet citādi ne.

GV: Cik sen tu sevi atceries?

AM: Mana pirmā atmiņa ir ļoti skaista. Un es patiešām to atceros, man varēja būt ap divarpus, trīs gadiem. Mani kristīja. Krustmāte - mana audžumamma - turēja mani uz rokām Strenču baznīcā. Bija Ziemassvētku vakars, un baznīca bija pārpildīta. Mācītājs pilināja man uz galvas ūdeni, kas man likās ļoti auksts, un es spirinājos un protestēdams liku saprast, ka man to nevajag. Citādi tās sajūtas bija ļoti skaistas. Vēlāk vaicāju savai krustmātei, vai tā ir bijis, un viņa apstiprināja. Tālākais vakars man ir nodzisis. Strenču baznīca arī tagad ir vieta, kas mani uzrunā.

GV: Vai tu atminies arī savu pašu pirmo skaņdarbu?

AM: Kad man bija apmēram pieci gadi (mēs ar mammu toreiz dzīvojām kopā), mums bija diezgan grūti materiālie apstākļi. Mamma juta, ka man ir muzikāls talants. Kaimiņos dzīvoja Birznieka kundze, Strenču slimnīcas žēlsirdīgā māsa, aristokrātiska Latvijas laika kundze, kurai mājās bija klavieres. Es sāku pie viņas iet un šad tad kaut ko uzsist uz tām klavierēm. Tad šī kundze saslima un testamentā klavieres novēlēja man. Es mēģināju kaut ko komponēt un domāju, ka tas taču ir jāpieraksta! Zināju tikai to, ka ir kaut kādas piecas līnijas un kaut kādas bumbiņas. Un tad es kaut ko bezcerīgu tur pierakstīju... Atceros, ka tas bija laikam do minorā. Jā, man šausmīgi patika do minors! Arī bērnu mūzikas skolas laikā - Bēthovena Piektā... To manu mazo lapiņu mamma, vēlāk krustmāte, bija ilgi glabājušas. Izskatījās pēc trakulīga bērna ķeburiem.

GV: Un kas ir tavs pirmais opuss?

AM: Es par tādu sauktu laimīgu gabaliņu - atkal do minorā! - Lūgumu naktij. Tā ir kora dziesma, kas uzrakstīta 1977. gadā kāda īrēta dzīvokļa virtuvē, sēžot pie ledusskapja. Sākumā tā bija domāta konservatorijas komponistu un muzikologu kamerkorim, bet, šķiet, ka ir izdzīvojusi līdz šodienai.

GV: Lai arī no pirmā opusa tev velkas līdzi minors, tu tomēr esi gaišs un priecīgs cilvēks. Ar neatkārtojamiem smiekliem. Vai tevi var arī sadusmot?

AM: Es esmu gan dusmīgs... Un bieži vien nevajadzīgi - par sīkumiem. Bet lielās lietās, kur kādreiz vajadzētu patiešām būt dusmīgam, es it kā aizpeldu sāņus. Bieži dusmojos arī uz sevi, jo es sev patiesībā nepatīku. (smiekli...)

GV: Lai tevi priecina doma, ka tu patīc daudziem!

AM: Jā, reizēm tas mani izbrīna.

Saruna turpinās vēl aizkadrā. Izrādās, ka Arturs jau kādu laiku raksta dienasgrāmatu, līdzīgi kā savulaik Svjatoslavs Rihters. Ne jau par ikdienišķām lietām, bet par to, ko komponējis, spēlējis, pēdējā gadā - arī ko klausījies. Tā ir milzīga informācija, kas citādi varētu pagaist. Viņš pats ierunājas arī par mūziku, ko ņemtu līdzi uz vientuļu salu... Tās būtu Baha partitas un sonātes vijolei solo. Gidona Krēmera jaunākais izdevums.

* No Artura 1983. gada ieraksta skolotājas Larionovas skolēnu novēlējumu grāmatiņā

Foto - Uģis Brikmanis

Atrasts: http://www.lmic.lv/core.php?pageId=754?pageId=754&id=14801&&subPageId=756&action=showSubPage

 

Artūrs Maskats

Artūrs Maskats (1957.) ir viens no spilgtākajiem mūsdienu latviešu komponistiem, kurš debitējis 80. gados un savu vietu atradis kompozīcijas laukā blakus tādiem redzamiem latviešu mūziķiem - komponistiem kā P. Vasks, P. Plakidis, P. Dambis, J. Karlsons u.c.

1982. gadā A. Maskats absolvēja J. Vītola Latvijas Valsts Konservatorijas profesora V. Utkina kompozīcijas klasi. Kopš šī gada komponists darbojas kā Dailes teātra galvenais skaņu režisors (muzikālais vadītājs). Šajā laikā tapusi oriģinālmūzika teātra izrādēm. Darbošanās teātra mūzikas laukā dod daiļrades emocionālu paplašinājumu. Tas nenoliedzami palīdzējis komponistam augt profesionāli, jo, kā zināms, teātra specifika saistīta ar papildus grūtībām - izpildītāju sastāva atrašana, pielāgošanās jebkādiem apstākļiem, lai realizētu savu muzikālo ieceri. Pats komponists atzīst, ka darbs Dailes teātrī ir daudz devis sava individuālā stila un tehnikas noslīpēšanai.

A. Maskata daiļradi var iedalīt trīs galvenos virzienos:

1) kora un vokālā mūzika,

2) simfoniskā un instrumrntālā mūzika,

3) mūzika teātra izrādēm.

Viens no pirmajiem skaņdarbiem radies 1979. gadā - studiju laika darbs - variācijas klavierēm, vēlāk arī vokāli instrumentālā poēma "Brīvība” ar P. Eliāra dzeju (1982.). Latvijas Konservatoriju A. Maskats beidz ar diplomdarbu - "Diatonisks cantus” simfoniskam orķestrim (1982.). Īpaši tuva komponistam bijusi dzejnieces M. Zālītes dzeja, tāpēc abu sadarbības laikā tapušas vairākas dziesmas ar dzejnieces tekstu. Pakāpeniski kora rakstības stils no miniatūrveida formām gūst izpausmi izvērstākas formas kora darbos - koncerts korim a capella "Gadalaiki”.

A. Maskats intuitīvi izjūt krāsas un prot tās līdzīgi gleznotājam sajaukt brīnišķīgā krāsu paletē. Asociatīvi komponista mūzika saistās ar tēlniecību. Tās nav gaišas, caurspīdīgas skaņu krāsas, ar ko pielieta visa mūzika. Tā līdzīgi tēlniecībai pasvītro dramatisko, spēkpilno, vīrišķīgo pusi, bet brīžam komponista mūziku caurauž arī traģiskas un drūmas sēru noskaņas. Vislabāk A. Maskata mūziku raksturo viņa paša izteiktie vārdi: "Katra tēma - kā akmenī jāizkaļ.” Ar šādu dramatismu piesātināta mūzika jauktajam korim, ērģelēm un stīgu orķestrim "Lacrimosa”, ko 1995. gadā komponists veltījis prāmja "Eatonia”bojāgājušo piemiņai. Uz līdzīgu noskaņu oamata veidots arī Čella koncerts.

Strādams ilgus gadus Dailes teātrī, A. Maskats savu kompozīcijas tehniku prasmīgi noslīpē, tā tuvinoties vēlmei izteikties simfoniskajā mūzikā. Viņa oriģinālmūzika teātru uzvedumiem izceļas ar tematisma spilgtumu un tembru krāsainību, bet mūzikai raksturīga muzikālās domāšanas intensitāte.

Skaņdarbu saraksts

  • 1979. Variācijas klavierēm
  • 1980. Stīgu kvartets
  • Sonāte vijolei un klavierēm
  • 1981. "Variācijas par vasaras dienu” (soprānam, flautai un klavierēm)
  • 1982. "Brīvība”- poēma jauktam korim un sitaminstrumentiem
  • "Diatonisks cantus” simfoniskam orķestrim
  • "Si minors” cikls aktiera balsij un klavierēm (O. Vācieša v.)
  • 1985. Estrādes dziesmu cikls ar M. Zālītes v.
  • 1988. "Pārdaugavas pasāžas” - cikls jauktam korim ar O. Vācieša v.
  • "Divas dziesmas H. Mednim” jauktam korim ar M. Zālītes v.
  • 1989. "Gadalaiki” - koncerts korim a capella
  • "Pulkveža atgriešanās” - balāde vīru korim ar E. Virzas v.
  • "Romantisks triptihs” mecosoprānam un klavierēm ar V. Strēlertes v.
  • 1990. 126. Dāvida psalms jauktam korim a capella
  • 1992. Koncerts čellam ar simfonisko orķestri
  • 1994. "Concerto grosso”vijolei, čellam, sitamiem instrumentiem un stīgu orķestrim
  • 1995. "Atgriešanās Diližanā”
  • Lacrimosa” jauktam korim, ērģelēm, stīgu orķestrim
  • 1996. Mesa

http://www.music.lv/Composers/A_Maskats.htm






ARTURS MASKATS ir viens no spilgtākajiem mūsdienu latviešu komponistiem, kurš debitēja 20.gadsimta astoņdesmitajos gados. 1982.gadā Arturs Maskats absolvējis Latvijas Valsts Konservatorijas kompozīcijas klasi un kļuvis par Dailes teātra mūzikas daļas vadītāju. Sacerējis oriģinālmūziku tuvu pie simt teātra izrādēm dažādos teātros, kā arī komponējis kino mūziku.

Kopš 1996.gada Arturs Maskats ir Latvijas Nacionālās operas mākslinieciskais direktors. Arturs Maskats ir vairākkārtējs Lielās mūzikas balvas ieguvējs (1996, 2001, 2002), saņēmis Latvijas teātru gada balvu par labāko mūziku dramatiskajos teātros 2003./2004.gada sezonā (par mūziku Dailes teātra izrādēm "Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts" un Horhes Luisa Borhesa "Tango"). Lielākie starptautiskie panākumi ir viņa skaņdarba "Tango" iekļūšana 3.starptautiskā simfonisko kompozīciju konkursa Masterprize 2003 finālā Londonā.

Komponista daiļradi 80.gados lielākoties raksturo kormūzika un kamermūzika, 90.gados - simfoniskā un vokāli simfoniskā mūzika. Šī perioda nozīmīgākie darbi: Čella koncerts (1992), Lacrimosa korim, ērģelēm un stīgu orķestrim (1995, vētīts prāmja Estonia bojā gājušo piemiņai), Salve Regina mecosoprānam, čellam un stīgu orķestrim (1996), Trīs Pola Verlēna dzejoļi vokālai grupai, obojai un čellam (1996), Concerto grosso vijolei, čellam, sitaminstrumentiem un stīgu orķestrim (1996), Mesa soprānam, jauktajam korim un orķestrim (1997-2002). Jaunā gadsimta būtiskākie darbi - Simfonija mecosoprānam, korim un orķestrim (2000), Tango simfoniskajam orķestrim (2002), balets "Bīstamie sakari" (2006).

Ārpus Latvijas Artura Maskata darbi skanējuši Lietuvā, Igaunijā, Austrijā, Itālijā, Lielbritānijā, ASV.

http://www.opera.lv/lv/lno-makslinieki/izrazu-veidotaji/arturs-maskats




ARTURS MASKATS (1957)

Ieviņa Liepiņa 

Pirmkārt, komponistam svarīgi palikt uzticīgam pašam sev, uzskata Maskats. Viņš ir pārliecināts, ka mūzikai visupirms jābūt skaistai, lai uzrunātu cilvēkus. 20. gadsimta otrā puse ir noārdoša. 21. gadsimtā mums jāiet pretējā virzienā, tāpēc svarīgs pozitīvais lādiņš, un es esmu optimists. Skaistums glābs pasauli. Tāpēc arī Artura Maskata mūzika pie klausītāja nāk dabiski, viegli, reizēm ar gandrīz vizuālu estētiku un izgaršojamu daiļumu, kas nav vis triviāls, bet gan franciski viegls. Bet, ja skaņām tomēr nākas runāt skarbi, tās nekad neiznīcina. Drīzāk brīdina. Vēl no svara, ka Artura Maskata mūzika ir interesanta. Komponista vārdā tā uzdod jautājumus, meklē atbildes un patiesības. Interešu loks Maskatam ir pat izaicinoši plašs, stilistika - daudzpusīga un fantāzija tāpat, bet pats komponists, smaidam sejā pavīdot, citē Einšteina ironiju: Man nav nekādu izcilu spēju, bet man ir milzīga ziņkārība... CEĻŠ Pēc Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora Valentīna Utkina kompozīcijas klases beigšanas 1982. gadā jaunais komponists sāk strādāt par Muzikālās daļas vadītāju Dailes teātrī. Par tajā pavadītajiem sešpadsmit gadiem Arturs Maskats ir pateicīgs: kopumā sacerēta mūzika aptuveni 90 izrādēm visos Latvijas teātros. Galvenais nopelns - viņa rakstītā teātra mūzika pati kļuvusi par teātri teātrī, uzņemoties dramaturģijas nesējas saldo nastu. Pēc darba Komponistu Savienības vadītāja amatā (1993 - 1996) tiecība uz skatuves mākslām aizvedusi uz Latvijas Nacionālo operu: kopš 1996. gada Arturs Maskats ir direktora vietnieks mākslinieciskajos jautājumos. Bet Maskata - komponista spalva šajā laikā vislabprātāk raksta gan simfonisko un vokāli simfonisko mūziku (Simfonija ir nepraktisks žanrs... Tomēr vajadzētu uzrakstīt vismaz četras! - par 2000. gadā sacerēto pirmo lielo opusu šai žanrā saka pats autors), gan kormūziku, gan īpaši izsmalcinātu kamermūziku. KAMERMŪZIKA Vispār jau komponists ērtāk un labāk jūtas lielajās simfoniskajās formās. Pat tad, ja sākts kāds kameropuss, ideja visbiežāk pāraug kameriskuma rāmjus un ieceļo lielajos simfoniskajos ūdeņos: tā tas noticis ar Salve Regina, kura sākotnējā iecere bija čella solo monologs, tas pats - ar Concerto Grosso un pat čellokoncertu (čells ir komponistam mīļākais instruments). Un īstenībā tikai daži - vokālais cikls ar Veronikas Strēlertes dzeju un Pola Verlēna cikls, kas piedzīvojis vairākus pārlikumus, ir īsta kamermūzika. Trīs Pola Verlēna dzejoļi vokālai grupai, obojai un čellam (Arturs pats šo opusu sauc par kamermūzikai piederošu – I.J.) 1996 Skaistais, romantiskais cikls ar Pola Verlēna dzeju radies konkrēta brīža iespaidā, vienā no Diližanas vasarām satiekoties ar Haiku Davtjanu - armēņu mūziķi no Parīzes. Pēc viņa ielūguma Arturs Maskats viesojies Francijā, izbaudīdams franču vienkāršo, saulaini sirsnīgo vidi, kur māksla un mūzika iet rokrokā ar sadzīvisko omulību. Atmiņās par to radies cikls - sirsnīgi cilvēcīgs, vieglām impresijām caurausts, vienkāršs - kā šīs vasaras izbaudītās labās emocijas. Kā sapņu piepildījums un mazas ilgas. SIMFONISKIE MĒROGI Ja vēlamies meklēt paralēles un iedvesmas avotus Maskata simfoniskajām lappusēm, jāsastopas ar plaša spektra autoritāšu sarakstiem: Vīnes klasiķiem, Māleru kā 20. gadsimta kolosu, Ļutoslavski. Maskatam imponē arī tie, kuri orķestra partitūrā meklē īpašu koloristiku: piemēram, franču mūzika, īpaši - Ravels. Komponistu valdzina arī krievi Čaikovskis, Rahmaņinovs, Šostakovičs. Pēdējā laikā aizrauj Prokofjevs. Viņa mūzikai piemīt tas enerģētiskais nervs, ko 20. gadsimta noslēgums iznīcinājis. Un viņš runā pozitīvisma valodā pat tad, ja skar ļoti traģiskas tēmas. Tāpēc arī Arturs Maskats par savu misiju uzskata dot cilvēkiem prieku spēlēt. Concerto grosso vijolei, čellam, sitaminstrumentiem un stīgu orķestrim 1996 Vieta, kur Arturs Maskats domās atgriežas kā laimes salā, ir pilsēta Diližana Armēnijā. Te iedvesmu smelties savulaik braucis gan Britens, gan Šostakovičs, kas radošās inteliģences tikpat radošās atpūtas vietu nosaucis par kosmisko aci, un te kādu brīdi ikkatru pavasari braucis arī Arturs Maskats. Tieši šeit - Diližanas ainaviskajā vidē, kur kalnu galotnēs viz sniegs, bet ielejā zied puķes, radusies iedvesma rakstīt Concerto Grosso. Komponistam tīk tam likt arī apakšvirsrakstu, patapinātu no Kamī, pārfrāzējot viņa darbu Atgriešanās Tipāzā. Pat še dzirdamās skumjas arī ir gaišas. Concerto - tā ir sacensība, vēlēšanās izjust vienam otru, visdažādākie saskarsmes punkti. Gribēju, lai elpa būtu karsta, lai kalnu lidojuma sajūta nepieviļ. Gribēju, lai baroka līniju precizitāte vienojas ar džeza ritmu jutekliskumu un romantiķu mūžīgajām ilgām. Tuvošanās sāpes un atteikšanās maigums - nebaidies no tiem! Mēs tūliņ atcerēsimies to, kas vēl nav bijis, bet kam noteikti jānotiek. Simfonija mecosoprānam, korim un orķestrim 2000 Nebaidos savas dzīves atspulga mūzikā, pirms Simfonijas pirmatskaņojuma sacīja komponists. Stāsts, kā vēsta skaņas, komponistā mitis jau labu laiku, jo tas ir vēstījums par cilvēka mūžu. Ja vēl precīzāk - simfonija ir veltījums komponista audžumātei, kas nu mīt Aizsaulē. Arturs Maskats atzīst, ka, rakstot šo lieldarbu, daudz esot par viņu domājis, un Mikelandželo un Pazolīni dzeja visprecīzāk atbildušas viņā mītošajām pateicības jūtām: Man negribētos runāt par piemiņu sērīgā nozīmē, man gribētos runāt par cilvēkiem, par viņu attiecībām, par mīlestību. Simfonijas forma ir atvērta: kā solījums priekšdienām, kā dzīve, kas vēl dzīvojama, tāpēc fināls ir tikai domuzīme: mirušie savu turpinājumu rod savā valstībā, mēs - savējā, mūžīgas ir mūzikas skaņas. Paaudžu maiņa, kas asociatīvi iedarbīgi risināta jau skaņdarba sākumā: magnetofona lentē ierakstīta maza bērna balstiņas laimība, ko pārtrauc dzīves skarbums - tas, ar ko sastopas ikkatrs pieaugušais. Neapšaubāmi, ir še arī sava daļa teatralitātes, bet - kā līdzeklis emocionālajam iedarbīgumam, tēlu akumulēšanai apziņā, uztveres veicināšanai. Tango 2002 Tango - skaņdarbs, kas latvieti Arturu Maskatu ar joni iemetis pasaules apritē: neilgi pēc tā pirmatskaņojuma Tango iekļuva prestižajā 3. starptautiskā simfonisko kompozīciju konkursa Masterprize (Lielbritānija) uzmanības lokā, 800 skaņražu konkurencē iekļūstot pirmajā sešniekā. Arturs Maskats: Tango - deja, dzīvesstāsts, arī dzīvesveids, liktenis, kaislība. Metafora vēl kaut kam vārdos nepasakāmam. Dvēseles stāvoklis, kurā debesis var sajukt ar elli, radot kādu jaunu realitāti, jaunu skatījumu uz jau pazīstamu izteiksmes veidu. Aizgājušais gadsimts ir pacēlis šo deju no mazām Čaka apdziedātām kafejnīcām līdz lielo koncertzāļu augstumiem. Tango - krogos, nakts ugunīs zibošo lielpilsētu ielās un tango - lielākajos teātros, slavenākajos koncertnamos. Tango ir rakstījuši Igors Stravinskis, Moriss Ravels, Dmitrijs Šostakovičs, arī mūsu Jānis Mediņš, vēl daudzi, daudzi. Tango klasiķis Astors Pjacolla kā viena no 20. gadsimta nogales mūzikas visraksturīgākajām zīmēm. Gribēju apvienot dažādus tango raksturus vienotā dramaturģijā simfoniskajam orķestrim. Tai ir savs iekšējs saturs, kā teātrī - arī lomas. Ar valsi 20. gadsimta sākumā to izdarīja Ravels. Arī es gribēju mēģināt - ar Tango! BALSS Arturs Maskats balsi uzlūko kā augstāko muzicēšanas formu, viņš īpaši domā par vokālo līniju, par tai piemītošo enerģētiku (simfonijā balss ietvērums taču nozīmē ir simboliska). Vienkāršas kordziesmas gan te gandrīz neatrast, jo darbi tapuši profesionāļiem: Latvijas Radio korim, koriem Latvija un Kamēr. Tiem rakstītie opusi tiecas uz žanrisku sintēzi, visbiežāk balsij pieprasot ne tikai padziļinātu tēmas izklāstu, bet arī instrumentālu pavadījumu, tālab šī niša klasificējama nevis kā kormūzika, bet gan kā vokāli instrumentālais žanrs, kas visbiežāk pamatots garīgā saturā. Lacrimosa korim, ērģelēm un stīgu orķestrim 1995 1994. gada rudenī ne tikai Igauniju, bet visu pasauli pāršalca neticami drausmā vēsts par prāmja Estonia bojāeju. Pēc nepilna gada traģiskās noskaņas un savu emocionālo attieksmi pret šo notikumu skaņās pauda arī Arturs Maskats: Ikvienam notikumam vajadzīga distance. Nekad neesmu varējis kāda vai kaut kā piemiņai uzrakstīt tūlītēju veltījumu skaņās. Caur sevī ieskatīšanos un sevis plosīšanu. Bet - jebkurš komponists, rakstot par kaut ko ļoti, ļoti būtisku, sevi plosa. Nevar būt savādāk. Man ir vairāki traģiski darbi, kuru tēma izsāpēta caur sevi. Dzīvības un nāves noslēpums, varbūt - Dieva sods, varbūt - brīdinājums, kas uzrunā ar neparastu iedarbīgumu un cilvēciski sāpīgām emocijām. Mesa 1997 - pirmā redakcija korim un ērģelēm 2002 – otrā redakcija soprānam, korim un stīgu orķestrim Abas versijas komponists labprātāk sauc par diviem dažādiem darbiem, par labāko uzskatot tieši otro. Atšķiras ne tikai tembrāli instrumentālais risinājums, bet arī dramaturģija kopumā: 2002. gadā tikušas uzrakstītas divas jaunas daļas (Sanctus, Benedictus), kuras prasījušas arī citādu Agnus Dei, kas savukārt kā atsevišķa daļa tikusi ieskaņota un atskaņota arī kā patstāvīgs skaņdarbs. Šis fragments komponistam allaž bijis ļoti tuvs: Agnus Dei - tas ir absolūtais Svētums. Pilnīgi tīra ticības izjūta Dieva jēram, upurim, lūgšanai. Caur Viņa sāpēm visi atbalsojamies un attīrāmies. Mesa nav tikai Artura Maskata attieksme pret kanoniskajiem tekstiem un kanonisko liturģisko dziedājumu: Reliģiozitāte cilvēkā vai nu ir, vai tās nav. Reliģiozitāte ir vairāk nekā kanons, vairāk, nekā piederība jebkurai konfesijai. Mēs varam kalpot, bet pašā pamatā tā ir vienkārša kā latviešu leģendārā aktiera Ēvalda Valtera atzinums: „Es izeju pļavā, un jūtu, ka tā ir mana baznīca". Manuprāt, jebkura laba mūzika ir garīga, tātad - reliģioza, un rakstīt šādu darbu katram komponistam nozīmē pārbaudījumu. Teksts ir tikai impulss neierobežotām asociācijām, bet amplitūda nozīmē katra komponista ceļu uz savu sevis izzināšanu, pasaules apjēgsmi un savu vietu tajā. Garīgās mūzikas rakstīšanas process ir ļoti personisks, jo uzskatu, ka attiecības ar Dievu ir visintīmākā lieta pasaulē.


http://www.lmic.lv/core.php?pageId=726?pageId=726&id=4483&&subPageId=759&action=showSubPage

 









Tulkotājs
Ieejas forma
Kalendārs
«  Decembris 2016  »
PrOTCPkSSv
   1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031
Statistika

Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0