twitter facebook draugiem Strencu Biblioteka - Imants Zirnis

Imants Zirnis


Strencēniešiem piešķir goda meistara titulu

Strencēnieši Imants Zirnis un Ēriks Vašuks šomēnes saņēmuši augstāko Latvijas Amatniecības kameras atzinību - goda meistara titulu.

Latvijas Amatniecības kameras (LAK) prezidija apliecinājums par goda meistara titula piešķiršanuRīgā, Mazajā Ģildē, tika pasniegts tikai pieciem cilvēkiem, "Ziemeļlatviju" informē LAK viceprezidente Diāna Karaša.

Ē. Vašuks ir goda meistars koka karkasu (koka stāvbūvju) būvētāja amatā. I. Zirnis saņēma goda meistara titulu galdnieka arodā. Vairāk par abiem goda meistariem lasiet laikrakstā "Ziemeļlatvija" ceturtdien, 23. februārī.


http://ziemellatvija.diena.lv/novadu-zinas/strenceniesiem-pieskir-goda-meistara-titulu-2554



Šautenei pie mednieka pleca jāpiekļaujas kā mīļai sievietei 16.03.2006

Daiļamatnieku Imantu Zirni strencēnieši dēvē par cilvēku ar zelta rokām, turklāt viņš ir izcils ieroču meistars. Ar šauteni, kuras laidi viņš gatavojis, medībās ir devies pat Ventspils mērs Aivars Lembergs.

Savulaik amatnieks daudzām ievērojamām personām pie medību bisēm un karabīnēm ir pielicis savas darinātās koka laides, tā ieroču īpašniekiem nodrošinot veiksmi medībās.

'Medniekiem ir tāds teiciens, ka medībās mērķī trāpa laide, un tā ir patiesība,' apliecina I. Zirnis.

Vajadzīgs koktēlnieka talants

Amatnieks, sagaidot mani, kautrīgi bilst, ka viņam reklāma vairs nav vajadzīga, jo nu sevi arvien vairāk liek sajust nodzīvotie mūža gadi, tādēļ ar pasūtījumu izpildi viņš īpaši neaizraujoties. Turklāt īstu ieroču meistara un amatnieka slavu viņam atnesusi Atmoda, kad labas laides vajadzējis pielikt vairāku zemessargu ieročiem. 'Toreiz arī pats biju iestājies zemessargos, un šā formējuma biedri, kuri bija mednieki, man palūdza pielikt laides medību karabīnēm. Katrs to nevar izdarīt. Tur vajadzīgs arī talants. Dažs labs amatnieks, iespējams, tehniski precīzi koku savienos ar šautenes mehānismu, bet tālāk ir vajadzīgs koktēlnieka talants un zināšanas, jo ierocis jāprot tā sagatavot, lai laide ērti piegulētu plecam. Ja bisi grūti piepasēt pie pleca, tad ir, kā mednieki saka — pūdelis,' stāsta I. Zirnis.

Ieroču meistars piebilst, ka viņš no kura katra atnācēja pasūtījumu pielikt ierocim atbilstošu laidi nepieņem. 'Tagad noteikumi ir stingri. Man atbilstoši visām instrukcijām jābūt drošai vietai, kur ieroci glabāt. Atbildīgās amatpersonas pārbauda, vai es to ievēroju. Savukārt cilvēkam, kurš vēlas karabīnei jaunu laidi, vispirms jādodas uz policiju un tur jādabū atļauja ieroča remontam. Jābūt arī dokumentam, kas apliecina, ka viņam ir ieroča glabāšanas atļauja un šautene ir reģistrēta. Jāatzīst, ka visu šo lietu kārtošana man ir diezgan apgrūtinoša, tādēļ, kā jau teicu, pēdējā laikā ar ieroču remontu īpaši vairs nenodarbojos,' saka meistars.

Ieroču meistaram jāizjūt liela atbildība

I. Zirnis skaidro, ka bez dokumentārajām formalitātēm ieroču meistaram arī pašam jāizjūt liela morālā atbildība. 'Man laide stobram jāpieliek ļoti precīzi, lai koka daļa netraucētu ieroča mehānismu darbību. Ja šo prasību neievēro, var notikt nelaimes gadījums un man par to būs jāatbild. Vēl man jābūt atbildīgam par to, lai man uzticētais ierocis nenokļūst svešās rokās. Kā saka, ja citādi nevar, pa nakti pašam jāguļ uz šautenes,' ar humoru piebilst I. Zirnis. Viņš apliecina, ka juridiski ieroču meistaram par neprecīzu darbu un ieroču glabāšanas noteikumu neievērošanu draud divas kriminālatbildības. Šo iemeslu dēļ viņš remontēšanai nepieņem vecus un nekvalitatīvus ieročus. 'Ja atnāktu, piemēram, pie manis cilvēks ar 20. vai 30. gados ražotu šauteni, kas kara laikā varbūt vēl ir gulējusi kaut kur noslēpta, tad, protams, es tādu neuzņemtos salabot, jo tāds ierocis vairs nav drošs. Bija gadījums, kad pie manis ieradās cilvēks, kurš vēlējās padarīt izskatīgāku un labāku divstobreni, bet tai drošināšanas sistēma vairs īsti nedarbojās. Ja šāva no viena stobra, izšāva arī otrs. Pateicu, ka tādu šaujamo neuzņemos remontēt,' stāsta amatnieks.

Ieroča laide nedrīkst sist pa vaigu

I. Zirnis skaidro, ka medniekam atbilstošu karabīnes vai bises laidi var izgatavot, zinot ieroča īpašnieka augumu un šaušanas īpatnības. 'Daudzi mednieki ir kreiļi un ieroci liek pie kreisā pleca. Tas man ir jāuzzina pirms pasūtījuma izpildes. Vēl dažiem ir pagarāki kakli. Tad laidei jābūt līkākai. Tā pēc šāviena izdarīšanas nedrīkst atsisties pret vaigu. Ja mednieks tādu triecienu būs dabūjis, viņš turpmākajās reizēs baidīsies no šī atsitiena, bet tādā gadījumā būs grūti trāpīt mērķī. Vārdos nemaz tā nevar izstāstīt, kas viss meistaram jāievēro un pēc kā jāvadās, izgatavojot un pieliekot pie karabīnes īpašniekam atbilsošu laidi. Agrāk, lai nekļūdītos, drošības dēļ vēl nomērīju ieroča saimnieka roku garumu, bet vēlāk to, kā laidi darināt, sapratu, uzmetot medniekam tik acis. To ļāva mana pieredze, kas daudzu gadu darbā ir kļuvusi diezgan liela. Šo darbu sāku veikt 50. gados,' informē I. Zirnis.

Grūtais ceļš līdz daiļamatnieka titulam

Par ieroču meistaru I. Zirnis sāka strādāt, kad jau bija iepazinis koka noslēpumus un zināja, kā dažādus kokmateriālus pakļaut amatnieka gribai. Viņš atzīst, ka sākumā neesot jutis sevī kādu īpašu talantu, kas mudinātu izmēģināt spējas daiļamatniecībā. Vienkārši vajadzējis domāt, kā vairāk nopelnīt. 'Pēc Otrā pasaules kara dzīve nebija viegla. Dzīvojām laukos, bet toreiz lauku saimniecībā īpašas perspektīvas nebija. Tēvam un mātei zemes nebija, vajadzēja doties pie saimniekiem strādāt. Labības novākšanas laikā staigāju aiz kuļmašīnas. Toreiz pats par sevi smējos, ka esmu pieņemts par kuļmašīnas maisu. Tajos laikos kombainu nebija un ražas novākšana bija ļoti darbietilpīgs process. Ja šodien tā vajadzētu strādāt, iespējams, vairāki lauksaimnieki tādu darbu pasūtītu pie vella. Vēlāk devos uz Cēsīm, kur divus gadus mācījos par galdnieku. Mani pašu gan vairāk vilināja darbošanās ar metālu, bet tur jau audzēkņu grupa bija nokomplektēta. Pēc arodskolas beigšanas devos uz Strenčiem un iestājos darbā rajona rūpkombinātā, kurā tolaik ražoja plaša patēriņa preces. Strenčos rūpkombinātam bija darbnīca. Tāpat kā tēvs kļuvu par galdnieku. Tajos gados šīs profesijas pārstāvjus uzskatīja par trešās šķiras cilvēkiem. Instrumenti bija slikti, nopelnīt nevarēja daudz, vajadzēja gatavot skapjus, krēslus un citas sadzīves mēbeles. Nelielajā darbnīcā nostrādāju no 1947. līdz 1951. gadam. Tad, jūtot, ka mazās darbnīcas gatavojas likvidēt, pārgāju darbā uz celtniecības kantori. Tur gan ilgi nebiju, jo Strenču mežrūpniecības saimniecībā veidoja galdnieku darbnīcu un pieteicos darbā tur. Nākamā mana darbavieta bija Starpkolhozu celtniecības organizācija. 60. gadu sākumā Kultūras ministrija izsludināja daiļamatniecības darbu konkursu, lai apzinātu šīs jomas meistarus. Izlasīju aicinājumu un darbnīcā brīvajā laikā dažus darbus izgatavoju. Vērtējumam nosūtīju puķu vāzi, pelnu trauku un alus kausu. Nelielu aizrādījumu saņēmu par vāzi, jo koks it kā šā priekšmeta veidošanai nederot. Man gan tā bija ielikta pielāgotā metāla ieliktnī un skaisti izveidota, tādēļ komisija galu galā šo darbu pieņēma un novērtēja atzinīgi. Tad man piešķīra daiļamata meistara kvalifikāciju,' stāsta I. Zirnis.

Parādās tehnoloģiski stiprāki konkurenti

Iegūtais tituls viņam ļāva atvērt savu darbnīcu. 'Tajā vienīgi nedrīksteja turēt algotu darbaspēku. Reizi mēnesī dažādus izstrādājumus vedu uz Rīgu. Tā sāku darboties daiļamatniecībā. Šajā jomā nostrādāju apmēram 10 gadu. Sākumā varēju diezgan labi nopelnīt, bet vēlāk mūs izkonkurēja lielākas ražotnes. Toreizējā Ādažu kolhozā atvēra suvenīru cehu, kur viss process bija mehanizēts. Es tādu tehnoloģiju nevarēju atļauties. Sāku strādāt mežā par koku sveķotāju. Tas bija patīkami. Svaigs gaiss, var klausīties putnu dziesmas, cik tīk. Tad Strenču mežrūpniecības saimniecību pievienoja Smiltenes mežrūpniecības saimniecībai. Aizgāju strādāt uz Jērcēniem. Kad mežrūpnieki laulību šķīra un Strenčos atjaunoja patstāvīgu uzņēmumu, atgriezos. Tur arī sagaidīju pensijas gadus,' par savu dzīvi stāsta I. Zirnis.

Meistars piekrīt, ka mūsdienās amatnieku nemaz tik daudz nav. 'Lai šo darbu veiktu, vajadzīgas dotības. Ja tās ir, tad tālāk var izkopt prasmi un precizitāti,' apliecina I. Zirnis.

Pirmo darbu uzslavē Tulas ieroču meistars

Aizraušanās ar amatniecību viņu aizveda arī līdz iepriekš pieminētajai ieroču meistara slavai. 'Pirmais mani šajā darbā ievadīja ieroču meistars Bite. Viņš dzīvoja Ēvelē. Ieroču remonta prasmi viņš bija apguvis Krievijā, kur savulaik strādāja Tulas ieroču fabrikā. Pēc kara Bite daudziem remontēja šaujamos. Mana paša pirmā plinte, ko sagatavoju lietošanai, bija diezgan vienkārša beļģu kramene. Nebija naudas, lai nopirktu labāku. Kad izgatavoju tai laidi, Bite lūdza šauteni parādīt. To apskatījis, viņš teica: 'Es jums šajā darbā paredzu lielu nākotni. Tas labi, jo jums būs jāpaliek manā vietā.'

Viņš gan aizrādīja, ka laide nedrīkst būt gaišā krāsā, jo meža zvēri ir ļoti acīgi. Šo norādījumu turpmāk ievēroju. Var jau, protams, izgatavot izcili skaistu laidi no gaišā bērza koka, bet ko tas līdz, ja pēc tam zvēri no mednieka mūk pa gabalu,' smej daiļamatnieks.

Kļūst par politiski neuzticamu personu

I. Zirnis piebilst, ka labam ieroču meistaram pašam jābūt medniekam. 'Es arī tāds kļuvu, bet mans mednieka stāžs bija diezgan īss. Medībās sāku doties 1948. gadā, bet šīs gaitas izbeidzu 1976. gadā, jo man kā politiski neuzticamai personai vairs neatļāva glabāt ieroci. Interesanti, ka Staļina laikos drīkstēju ar šauteni doties mežā, bet Brežņeva laikos vairs ne. Laikam jau čekai agrāk bija jāmeklē lielāki tautas ienaidnieki, un, kad atlika nodarboties vairs tikai ar sīkumiem, ķērās pie manis. Tēvs man bija dienējis vācu armijā, iespējams, pēckara gados kaut kur pārlieku biju palaidis muti, bet tā nu notika, ka man šaujamo lika atdot. Vēl gan kādreiz medniekiem aizgāju līdzi par suni, bet cik ilgi tā skraidīsi. Tad kļuvu dusmīgs un pārtraucu gatavot laides. Tajā laikā Latvijā tikpat kā nebija ieroču meistaru darbnīcu. Es zināju tikai vienu Rīgā. Atceros, ka trīs cilvēki dabūja savus ieročus norakstīt, jo saspītējos un atteicos tām darināt laides. Teicu, ka ieroci vairs nedrīkstu turēt rokā, jo man neuzticas, tātad — sveiki! Vēlāk jau gan dusmas norima. Mazliet vairāk šajā jomā iznāca pastrādāt Atmodas laikā,' stāsta I. Zirnis. Viņš uzskata, ka pašam ar lepnu trofeju iegūšanu medību gaitās nav īpaši veicies.

'Vairs neatceros, šķiet, ka no lielākiem zvēriem ir izdevies nomedīt kādus deviņus aļņus, bet tikai diviem bija pagarāki ragi. Trofeju izstādi nevaru atklāt,' atzīst I. Zirnis.

Ar rokām darināts izstrādājums ir skaistāks

Amatnieks uzskata, ka ar rokām kāds priekšmets vai figūra jādarina ilgāk nekā rūpnieciskajā ražošanā, toties tādos izstrādājumos jūt paša autora sirdi. Cilvēku acis vairāk piesaista ar rokām izgrebts darbs, kura veidojumā autors ievij savu domu, ideju, nekā, piemēram, ātri izštancēts tautu meitas suvenīrtēls.

Daiļamatnieka I. Zirņa veidotās koka figūras var tikai apbrīnot. Tās ir ne tikai skaistas, bet tajās var ieraudzīt arī autora skatījumu uz dažādām parādībām un procesiem sabiedrībā. Par to liecina izgrebtais pensionāra tēls, kurš skaita santīmus. Interesantas ir arī divas pļāpas, kuras satikušās tikmēr runā, kamēr abām kājas piesalst pie zemes. Daiļamatnieka mājas kolekcijā ir arī darinājumi par patriotisma tēmu. Istabā pie sienas pielikts iespaidīgs kokā izgrebts Latvijas ģerbonis, mazliet tālāk stalts stāv Lāčplēsis. Vēl pirms sarunas ar daiļamatnieku Strenču domes deputāte Velga Graumane pastāstīja, ka meistars par godu pilsētas dibināšanas apaļai jubilejai ir izgatavojis dekoratīvu pilsētas atslēgu, ko var aplūkot informācijas centrā.

Rādot savu darbu kolekciju, meistars skaidro, ka nu tā ir krietni sarukusi, jo daudzus darbus uzdāvinājis viesos atbraukušajiem draugiem.

Amatnieks atzīst, ka, tāpat kā koka figūrām, arī ieroču laidēm jābūt skaistām. 'Uzskata, ka šautenei pie mednieka pleca jāpieguļ kā brūtei. Tā tas ir. Piemēram, daļa mednieku vīpsnā par krievu ieročiem. Tie pēc konstrukcijas ir labi, bet tas tiesa — šīs šautenes nav kvalitatīvi apstrādātas, lai varētu teikt: tas gan ir glauns šaujamais. Rietumu valstīs ražotie ieroči ir izskatīgāki, bet ir arī izņēmumi. Man diezgan daudz ir gadījies saskarties ar somu karabīnēm, kurām ir plastmasas laides. Nu kas tā par laidi! Plastmasa ar laiku palokās, un ierocis zaudē kvalitāti. Pie manis ir bijuši vairāki mednieki, kuri tādas laides vēlējušies nomainīt,' stāsta I. Zirnis.

No saviem klientiem meistars kā ievērojamāko min Ventspils mēru Aivaru Lembergu. 'Viņš no kāda paziņas bija par mani uzzinājis un pasūtīja savai karabīnei jaunu laidi. Tas bija 90. gadu sākumā. Tagad jau noteikti viņam ir cits — kvalitatīvāks ierocis. Pie manis bijuši arī policisti, kuri vēlējušies skaistāku spalu pistolēm. Tā jau ir. Ierocis ir īpašnieka lepnums, tāpat kā mīļa sieva,' secina meistars.

Viņš atceras, ka bijuši arī kuriozi gadījumi. 'Reiz kādam medniekam mežā paslīdēja kāja un viņš nokrita. Kritiens bija tik neveiksmīgs, ka laide pārlūza. Pārējie apkārt smej kā kutināti. Pēc nedēļas pie manis ierodas viens no smējējiem un saka: 'Redz nu, meistar, smējos par cita nelaimi, bet nu pašam laide pušu. Vajag palīdzēt.' Izrādās, arī viņš bija tāpat nokritis,' atklāj ieroču meistars.

Mīļākais koks — ozols

I. Zirnim koki ir tuvi, jo ar tiem kopā pavadīta visa dzīve. 'Mans mīļākais koks ir ozols. Jā, paciets tas ir, bet vienlaikus arī diezgan pakļāvīgs. Citam kokam apdarinot kaut kas izbirst, egle, piemēram, šad tad ne tā nospiežas. Lūk, šis galds ir no priedes, tiklīdz tas saņem nelielu piesitienu, tā tajā vietā parādās bedrīte. Ar ozolu tā nenotiek. Šis koks ir izturīgs, tam ir patīkama tekstūra, es labprāt ar to strādāju,' atzīst I. Zirnis.

Šķiet, ozols no sava spēka izturību ir dāsni dāvājis arī daiļamatniekam, un tā viņam ļāvusi palikt taisnam daudzos skarbos dzīves vējos.

http://www.medibas.lv/?id=&jid=474

Tulkotājs
Ieejas forma
Kalendārs
«  Decembris 2016  »
PrOTCPkSSv
   1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031
Statistika

Kopā Online: 2
Viesi: 2
Lietotāji: 0