twitter facebook draugiem Strencu Biblioteka - Intervijas

 

«Dzīvoju bez naida»
Autors: RITA RUSKA
Datums: 23.03.2012
Izdevums: Latvijas Avīze
Rubrika: Tēma
Vecāku prasmes un darbīgums deva iespēju izdzīvot
Jērcēnietes Dzintras Lezdiņas atmiņu stāstā apbrīnu pelnījuši viņas vecāki – darbīgi lauku cilvēki, apveltīti ar daudzveidīgiem talantiem un prasmēm, kas izsūtījumā deva iespēju izdzīvot. Arī Sibīrijā jaunieši dziedāja, dejoja līdz rīta gaismai, priecājās. Tikai atgriežoties dzimtenē, saprata, kādu zīmogu tālumā pavadītie gadi uzlikuši viņu dzīvei.
Dz. Lezdiņa: – Torīt māte bija izcepusi maizi un dažus klaipus aizveda savām draudzenēm uz Strenčiem, savukārt tēvu aizsauca uz Jērcēnu pagastmāju, jo viņš atteicās iestāties kolhozā. Tēvu turpat pagastmājā arestēja. Mamma pārnākusi mājās un trim vietējiem pavadoņiem un krievu zaldātam pateikusi – kamēr nesagaidīšot bērnus no skolas, kāju laukā nesperšot.
Man bija 11 gadu, brālim astoņi, viņš mācījās pirmajā, es – piektajā klasē. Todien laiks bija nomācies, lietains. Pārnācām no skolas slapjām kājām. Mamma līdzņemšanai mantas jau bija sakravājusi. Krievu zaldāts mudināja ņemt līdzi siltas drēbes, iespējami daudz pārtikas. Mūs vedīšot uz Sibīriju, var noderēt arī zāģis un cirvis. Mājās nesen bija nokauta cūka, no dzirnavām atvesti milti, vēl medus kanna, tas viss Sibīrijā mūs glāba no slimībām un bada.
Ja nemaldos, tā bija piektdiena, 25. marts, kad mūs aizveda uz Strenču dzelzceļa staciju, bet tikai svētdienas rītā ešelons devās austrumu virzienā. Sibīrijā Asino stacija, dzelzceļa pēdējais pieturas punkts. Vairāk nekā mēnesi pavadījām karagūstekņu barakās. Tad mūs, vairākus simtus izsūtīto, kā zaķus sasēdināja liellaivā – baržā, un mazs kuģītis aizvilka pret straumi.
Izsūtījumā pavadījām astoņus gadus. Divas vecākās māsas izvešanas dienā nebija Jērcēnos, jo tobrīd mācījās Rīgā. Kad palika vienas Latvijā, visi radi centās palīdzēt, tomēr jaunākajai no mākslas skolas bija jāaiziet.
Mēs, pateicoties līdzi paņemtajai pārtikai, badu necietām. Pirkām kartupeļus, mamma tos ietina mīklā un izcepa. Tādā veidā miltus izdevās sataupīt ilgākam laikam. Par naudu veikalā neko nevarēja nopirkt, tas bija tikpat kā bez precēm, pārtiku varēja vienīgi iemainīt – pret kleitu, lakatu, biksēm. Vietējiem mūsu apģērbs ļoti patika. Mamma toreiz rīkojās tā – visu, bez kā varējām iztikt, pārdeva un par iegūto naudu tūlīt pat nopirka govi.
Tas bija ļoti tālredzīgs solis, jo, kad izsūtītajiem vairs nebija mantu, ko samainīt pret pārtiku, sākās krīze. Tās bija slimības un bads, daudzi bērni un vecie cilvēki nomira. Ja arī citi toreiz būtu iegādājušies vai nu govi, vai kazu, pirmais gads Sibīrijas salā nebūtu izvērties tik traģisks.
– Kurš tajos astoņos gados jums bija vissmagākais brīdis?
– Laikam jau pats sākums. Barža, ar kuru mūs veda pa upi, izrādījās caura. Laivā saplūda ūdens, un tā gandrīz apgāzās. Mūs izsēdināja krastā Zirjankā un kā vergus sadalīja kolhoziem. Pārsvarā bijām bērni un vecīši. Mūsu ģimeni gribēja daudzi, jo tēvs ar mammu bija spēka gados. Nokļuvām sādžā, kuras iedzīvotājiem bija sastāstīts, ka atvestie latvieši esot fašisti un bandīti.
– Un tā jūs arī saukāja?
– Jā, bet galvenokārt bērni. Pats priekšsēdētājs saprata, ka izsūtītie nav nekādi bandīti, bet kārtīgi darba darītāji. Viņš bieži apspriedās ar mūsējiem.
Jau pirmajā vasarā latvieši sādžā uzbūvēja lopu kūti, par slaucēju norīkoja latvieti. Viņa tik labi kopa savas govis, ka pienu tās deva divas reizes vairāk nekā pārējās divsimt kopā.
Drīz vien visi saprata, ka latvieši prot strādāt. Mans tēvs, ieraudzījis, ka lielā šķūnī sievietes ar lāpstām šķipelē graudus no viena gala uz otru un atpakaļ, ar priekšnieka ziņu uztaisīja ventilatorus, kas pūta kaltē iekšā gaisu un žāvēja graudus. Sievietes no smagā darba nu bija brīvas.
Katru mēnesi sādžā ieradās čekists mūs visus pārskaitīt. Priekšsēdētājs viņam salielīja manu tēvu, lūk, Kārlis Mačs visus darbus protot. Vienā reizē čekists pavēl tēvam doties līdzi. Tas bija parastais čekas paņēmiens – piederīgos nebrīdinot, aizvest prom. Mamma naktis negulēja, nervozēja, doma tikai viena – kāds tēvu apmelojis, vai sagaidīsim viņu atpakaļ?
Pēc nedēļas tomēr atgriezās, izrādījās, ka rajona centrā uzbūvēta jauna elektrostacija, bet nav varējuši iedarbināt. Tēvs, protams, kļūmi novērsis. Nu arī mums bija jāpārceļas uz centru, uz Zirjanku. Tur strādāja daudz latviešu. Elektrostacijā tēvs bija mašīnists, par to viņš saņēma algu, mamma strādāja malkas placī – tur savilka pa upi pludināto malku, kas bija nepieciešama elektrostacijas darbināšanai.
– Vai skolas vecuma bērniem bija iespējas turpināt mācības?
– Kolhozā bija trīs klašu apmācība. Mūsu skolotājai bija tikai četru klašu izglītība, bet es Latvijā mācījos 5. klasē. Rēķināju labāk nekā skolotāja.
Rajona centrā Zirjankā mācījāmies vidusskolā, bet man pēdējais ceturksnis bija jāpabeidz Latvijā. Taču nevienā Rīgas skolā mani negribēja pieņemt. Ar lielām pūlēm izdevās tikt pie vidusskolas atestāta.
– Vai, atgriežoties Latvijā, sajutāt, ka esat zaudējuši skaistākos dzīves gadus?
– Sibīrijā mitām līdz pat 1957. gada pavasarim, man jau bija 20 gadu. Toreiz es notikušo īpaši nepārdzīvoju, jo izsūtīšanas brīdī biju tikai bērns. Sibīrijā iedzīvojāmies.
Mana mamma Zirjankā bija arī pirts priekšniece, sestdienās kurināja pirti, es pārdevu biļetes, brālis tās kontrolēja. Vienā reizē notika rajona pirmrindnieku godināšana, tie bija lieli svētki. Lejā pie upes pludmalē notika koncerts, dziedāja latviešu koris, ko diriģēja pašreizējā izglītības ministra Roberta Ķīļa vectētiņš Jānis Ķīlis. Korī dziedāja 35 jaunieši un četras kundzes, arī mana mamma. Koncertu nosaucām par mūsu dziesmu svētkiem. No tās reizes man saglabājusies lieliska fotogrāfija.
Vecāki gan ļoti uztraucās un pārdzīvoja par vecākajām meitām, viņi bija pārliecināti, ka arī viņas ir izsūtītas, tikai uz citu vietu. Pēc tam ļoti vēlējās, lai abas pabeidz skolu, bet tas izdevās tikai vienai.
– Kāda bija atgriešanās Latvijā?
– Kad piecdesmito gadu beigās atgriezāmies, mums nācās klusēt, nozust maliņā, par sevi lieki neatgādināt. Skaitījāmies valsts noziedznieki. Es visu mūžu strādāju diezgan vadošos amatos, bet visur biju tikai vietniece. Savas pagātnes dēļ nedrīkstēju ieņemt augstāku amatu. Jā, mani visādi spieda stāties partijā, biju kategoriski pret. Pārbraucot no izsūtījuma, tēvs ļoti vēlējās atgriezties savās mājās, taču mamma negribēja vairs redzēt nevienu no tiem pagasta cilvēkiem, kuri piedalījās mūsu arestēšanā. Viņiem liktenis izrādījās traģisks – Zirnis dzērumā nositās, Doļģis nomira ar vēzi, vienīgi Lakatiņš sagaidīja neatkarīgo Latviju. Reiz Strenčos veikalā nesavaldījos un skaļi, visiem dzirdot, pateicu – ja Lakatiņu dabūšu rokā, atmaksāšu par visu. Viņam to atstāstīja, un cilvēks ārkārtīgi pārdzīvojis, baidījies, ka tiešām tā varētu notikt. Bet, nopietni runājot, dzīvoju bez naida.

 

Inese Esīte tortes ģimenei un draugiem cep jau 20 gadus

Aivars Zilbers 04.02.2011. 09:19   Izdrukāt
Nu vairs nav noslēpums, ka lauki kļūst aizvien tukšāki, jo strādāt spējīgie pārceļas uz dzīvi pilsētās, kur lielākas iespējas dabūt darbu vai aizbrauc peļņā uz ārzemēm.

Jērcēnu pagasta "Ošu" māju saimnieki Inese un Ivars Esīši uz šī procesa fona atgādina baltos zvirbuļus, jo izdarīja otrādi - apmēram pirms četriem gadiem viņi no Valmieras pārcēlās uz dzīvi Ineses vecāku mājās Jērcēnos un ar savu izvēli ir apmierināti. Turklāt šajā laikā Inese apkārtējo paziņu pulkā ir iemantojusi arī prasmīgas toršu un kūku cepējas slavu.

 

Šī ziema neļauj atpūsties
Sniegā un klusumā iegrimušie lauki ap viensētām rada mānīgu iespaidu, ka arī lauku cilvēku ikdienu pārņēmis ziemas miers. "Šogad ziema ir traka ar savu lielo sniegu, jo nemaz neļauj atpūsties pēc vasaras un rudens. Vasarā bijām aizņemti ar zāles pļaušanu, bet tagad jāšķūrē sniegs," ar humoru mani pagalmā sagaida "Ošu" saimniece I. Esīte.

Lauku dzīve jau bija zināma
Inese atklāj, ka atnākšana uz laukiem viņai nav bijusi kā pēkšņa ielēkšana nezināmā pasaulē. Arī tad, kad te dzīvojuši vecāki, bieži vajadzējis braukt palīdzēt viņiem lauku darbos. "Pēc viņu nāves te palika mājas, kurās bija dzīvojuši mani senči. Bērni gan izteicās, ka varbūt ēku var pārdot, bet man bija žēl to atstāt.

 

Ar vīru nolēmām nākt te, dzīvot un turpināt strādāt," stāsta I. Esīte. Zemnieku saimniecības tālāku veidošanu, ko vecāki bija sākuši, Inese ar Ivaru gan neuzņēmās, jo saprata, ka saimniecības attīstībai vajag pārlieku lielus ieguldījumus, kas ģimenei nebija pa spēkam. Tagad ģimene savām vajadzībām kopj zemi un dārzu palīgsaimniecībā, Ivars strādā zemnieku saimniecībā "Dārznieki", bet Inese - Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā.

 

Vasarā vislabprātāk kopj puķes
Esīte atzīst, ka vasarā dārzā vislabprātāk kopj puķes, jo tās ļoti patīkot. Savulaik viņa aizrāvusies ar dāliju audzēšanu, tad pievērsusies citiem ziediem. Visu šo laiku tiek remontēta arī māja, kura ar katru gadu kļūst skaistāka un ērtāka dzīvošanai. Tā saucamajos treknajos gados ģimene paņēma kredītu, kas tagad liek sevi sāpīgāk izjust, bet Inese uzskata - to vajadzēja darīt, lai atjaunotu māju.

 

Dzīvojamai ēkai ir uzlikts jauns jumts, nomainīti logi, ir ierīkota centrālā apkure. Viņa ir pārliecināta, ka izdarījusi pareizo izvēli, pārceļoties uz laukiem. Vai ar laiku tā nedarīs vairāk cilvēku, to Inese nevar apliecināt. "Daudz kas ir atkarīgs no infrastruktūras un kultūras dzīves.

 

Tomēr jāatzīst, ka mūsdienās lielu daļu laucinieku arī kultūras aktivitātes nevilina. Mūsu pagastā kultūras dzīve ir pietiekami labā līmenī, bet cilvēki pasākumus kūtri apmeklē, kaut tie ir bez maksas. Man šķiet, ka galvenais ir paša vēlēšanās un apņemšanās kaut ko darīt laukos," secina I. Esīte.

 

Vaļasprieks - kūku un toršu cepšana
Ziemas mēnešos, kad brīvo laiku nepaņem darbs saimniecībā, Inese var nodarboties ar savu hobiju - toršu cepšanu. Viņa atceras, ka pirms dažiem gadiem šis vaļasprieks ģimenei palīdzējis pārdzīvot laiku, kad ne Ivaram, ne viņai nebija darba. Inese neslēpj, ka gatavošana un kūku cepšana viņā rada prieku, jo patīkami ir kaut ko gatavot un pēc tam redzēt rezultātu.

 

"Garšīgus ēdienus un saldumus prata gatavot arī mana mamma, bet lielākoties šo prasmi esmu ieguvusi, studējot dažādas pavārgrāmatas. Ģimenes svinībām tortes cepu jau apmēram 20 gadus. Bērni, paziņas un draugi labi zina - pie mums uz svētkiem nav vērts braukt ar torti, jo man tā jau būs izcepta," saka saimniece. Viņai pašai kā cepējai topā ir medus, mājas un biezpiena torte. Lai izdotos laba torte, daudz kas atkarīgs no mīklas un olu kvalitātes.

 

Cepšanai viņa izmanto tikai mājas olas no savas saimniecības. Bez kūkām saimniecei ir vēl vairāki mīļi ēdieni, ar kuriem viņa mēdz palutināt sevi un ģimeni. "Man ļoti garšo kartupeļu pankūkas, no saldajiem ēdieniem par īpašu našķi uzskatu aveņu vai zemeņu krēmu vaniļas mērcē," saka saimniece. Arī maizi Inese pati cep.


Braucot projām, vēl uzmetu acis dzīvojamai mājai, pie kuras paveiktie remontdarbi liecina, ka cilvēki te atnākuši uz palikšanu. Savukārt lauki kļuvuši bagātāki vēl par vienu sakoptu sētu.

http://www.ziemellatvija.lv/portals/strenci/raksts.html?xml_id=19353


Jērcēnu bibliotēkas vadītāja Ilvija Ķimse mēnesi mācījās ASV bibliotēkās

Aivars Zilbers 31.10.2010. 09:50   Izdrukāt
Amerikā bibliotēkām sabiedriski politiskajā un sociālekonomiskajā dzīvē ir prioritāte. Par to ir pārliecinājusies Jērcēnu pagasta bibliotēkas vadītāja Ilvija Ķimse, kura mēnesi pavadīja ASV, iepazīstot bibliotēku darbu šajā lielvalstī.

Gada sākumā Ilvija atsaucās valsts aģentūras "Kultūras informācijas sistēmas" aicinājumam iesniegt idejas par inovācijām bibliotēkās. Savukārt aģentūra šo lūgumu izsūtīja Latvijas bibliotēkām, atbalstot Bila un Melindas Geitsu fonda aicinājumu piedalīties projektā par inovācijām publiskajās bibliotēkās.

 

I. Ķimse uzrakstīja par Jērcēnos jau īstenotu ideju - ģimenes atbalsta centra un bibliotēkas pakalpojumu apvienošanu. Kopumā aicinājumam iesūtīt inovācijas atsaucās apmēram 80 bibliotekāru, bet tikai 12 no viņiem, to vidū arī Ilvijai, piedāvāja piedalīties līderu un inovatoru apmācību programmā Amerikā. No bijušā Valkas rajona I. Ķimse bija vienīgā šīs programmas dalībniece.

 

Savukārt 13 valstu konkurencē tikai divām valstīm - Latvijai un Rumānijai - piedāvāja veidot grupu braucienam uz ASV. Apmācības projekta īstenošanai B. un M. Geitsu fonds nolīga Illinoisas universitātes Mortensona centru.

 

Valsts pievērš lielu uzmanību

I. Ķimse atzīst, ka programma bija sastādīta ļoti profesionāli, ievērojot grupas dalībnieku vēlmes, tajā pašā laikā neaizmirstot pasākuma mērķi - nostiprināt līderības prasmes. "Bāzes vieta mums bija studentu pilsētiņa Urbana - Šampaņa.

 

Mēneša laikā iepazinām Amerikas publisko bibliotēku darbu un struktūru. Tā kā Amerika ir ļoti liela valsts, tad arī bibliotēku sistēma ir lielāka un sadrumstalotāka. Pašas respektablākās iestādes, kuras apmeklējām, bija Čikāgas publiskā un Ilinoisas universitātes bibliotēka.

 

Liels un plašs - šos vārdus var attiecināt uz visu Amerikā, un bibliotēkas šajā ziņā nav izņēmums. Piemēram, maza lauku bibliotēka tur ir tāda kā apmēram Valmieras pilsētas bibliotēka," salīdzina I. Ķimse. Tiesa gan, ja neievēro mērogu atšķirības, tad starp ASV un Latvijas iestādēm var atrast arī līdzības.

 

"Amerikā bibliotekāri ir tikpat nesavtīgi un sava darba entuziasti kā mēs Latvijā. Darbs ir daļa no viņu dzīvesveida. Vairākus no mums rādītajiem jauninājumiem var atrast arī Latvijā. Arī pie mums ir padomāts, lai bērni negarlaikotos, bet interesanti pavadītu laiku, kamēr kāds no vecākiem izlasa vajadzīgo informāciju.

 

To gan ievērojām, ka ASV valdība un sabiedrība bibliotēkām pievērš lielu uzmanību. Tām valsts dzīvē ierādīta viena no galvenajām vietām. Es ļoti gribu sagaidīt laiku, kad arī Latvijā tā būs. ASV bibliotēkas nav atrautas no biznesa un ekonomikas, bet ar šīm jomām ir cieši saistītas, jo tur novērtē prasmi operatīvi sagatavot un pasniegt nepieciešamo informāciju," saka I. Ķimse.

 

Ziedojums bibliotēkai - goda lieta

Kā vienu no piemēriem valsts un sabiedrības uzmanībai pret iedzīvotāju iespējām iegūt informāciju Ilvija min to, ka Amerikā bibliotēkām nepielāgo kaut kādus jau esošus namus, bet tās būvē speciāli šim nolūkam, turklāt daudzas ir uzceltas par privātpersonu ziedojumiem. Arī iestāžu uzturēšanai gada budžetā apmēram 30 procentu ir ziedotie līdzekļi.

 

"Vairākas bibliotēku ēkas ir celtas apmēram pirms 100 gadiem. Ja vēl tagad, kad laika gaitā tajās ir ievērojami palielinājušies grāmatu un citu informācijas avotu krājumi, telpās varējām justies ļoti ērti un no šaurības nebija ne vēsts, tad neviļus sāku domāt, kāds plašums iestādē ir bijis pirmajos darbības gados, kad grāmatu klāsts vēl nebija tik apjomīgs. Tas norāda, ka visas šīs ēkas ir būvētas, domājot par nākotni un bibliotēku attīstību," apliecina Ilvija. Pie katras bibliotēkas ir plāksnīte ar sarakstu, kurā apmeklētāji var uzzināt ziedotāju vārdus.

 

Ziedojumus šādam mērķim cilvēki uzskata par goda pienākumu. Daži ar ziedojumiem cenšas saglabāt arī tuvinieku piemiņu. Piemēram, kāda ģimene, kurai dēls kritis Afganistānā, vienai bibliotēkai ir uzdāvinājusi mēbeles grāmatu glabāšanai, bet tām līdzās ir uzraksts, ka šeit bieži uzturējies karā kritušais un attiecīgais plaukts dāvināts, lai saglabātu dēla piemiņu.

 

Plaša brīvprātīgo kustība

Mūsdienās ļoti populārs ASV bibliotēkās ir brīvprātīgo darbs. "Tā tur ir ļoti normāla parādība, ka cilvēki dodas uz publiskajām bibliotēkām un piedāvā savu palīdzību bez maksas. ASV viņus sauc par voluntieriem. Patiesībā tie ir papildu darbinieki, kuri labprāt veic profesionālu bibliotekāru pienākumus. Vēl interesanti tas, ka vietējā pašvaldība jeb kopienu pārvalde nejaucas bibliotēku darbā un nekontrolē to, bet to darbību uzrauga bibliotēku padomes.

 

Tajās darbojas sabiedriski aktīvi cilvēki, kurus interesē bibliotēku attīstība," stāsta Ilvija. Viņai neievērota nav palikusi arī darba devēju uzmanība pret bibliotekāru darba apstākļiem. Ir darīts viss iespējamais, lai darbinieki justos komfortabli. Viņu ērtībām ir iekārtota pat vieta kafijas pauzēm un nelielai atpūtai, ir iekārtots stūrītis pusdienu ieturēšanai.

 

Turklāt savstarpējās attiecībās valda ārkārtīgi liela pieklājība un laipnība," savos novērojumos dalās I. Ķimse. Viņa piebilst, ka dažos jautājumos līdzvērtīgā pieredzē ar amerikāņu kolēģēm varēja dalīties arī latviešu bibliotekāres, pastāstot, kā tos labāk risināt.

 

"Savukārt mums bija vērtīgi uzzināt, kā Amerikā bibliotēkas veic novadpētniecības funkcijas. Tur gan to sauc par lokālo vēsturi. Šis darbs notiek arī mūsu bibliotēkās, bet tur ir dažas interesantas atšķirības. Piemēram, ja cilvēks ir izveidojis savas dzimtas koku, viņš šo materiālu var aiznest uz bibliotēku un nodot tos glabāšanā. Par dzimtu vēsturi bibliotēkās ir daudz materiālu," saka Ilvija.

 

Daudz iespaidu apmācības dalībnieces guva 10 stāvu augstajā Čikāgas publiskajā bibliotēkā, kurā izdarīts viss iespējamais apmeklētāju vajadzību apmierināšanai. Piemēram, mākslas un mūzikas nodaļā ir pat atsevišķas kabīnes, kurās klienti var mācīties dziedāt un spēlēt kādu instrumentu. Ir arī vieta, kur iespējams muzicēt kopā. Savukārt 10. stāvā ir iekārtots dekoratīvs dārzs. Šī stāva telpas var iznomāt svinībām.

 

Guvusi ieceres nākotnei

Ārpus oficiālajām nodarbībām gluži negaidīti nācies iziet arī citu apmācību, ko Ilvija nosauktu par Latvijas bibliotekāru izdzīvošanas prasmes apgūšanu Amerikā. "Mums mācībās bija nodrošināta tulku klātbūtne, bet brīvajā laikā sadzīvē ar visu vajadzēja pašiem tikt galā. Puslīdz labas angļu valodas zināšanas bija tikai kādām divām grupas pārstāvēm.

 

Vajadzēja iemācīties pārvietoties ar sabiedrisko transportu, kura kustība ir pilnīgi citādāka nekā Latvijā. Mums bija iedotas dažas kartes, bet nezinājām, kā ar tām rīkoties. Pieļāvām, ka kursu organizatori vēlējās pārbaudīt, kā mēs - inovatoru līderi - pratīsim visu paši saprast un iedzīvoties. Tāds pieņēmums mūsos radīja azartu, metāmies sadzīvē iekšā un beigu beigās visu arī izkodām," atklāj Ilvija.

 

No Amerikā redzētā I. Ķimse nākotnē nolēmusi dažas idejas ieviest arī Jērcēnu bibliotēkā. Tās viņa sākusi plānot, darbojoties savā darba grupā praktiskajās nodarbībās ASV. Viena no iecerēm ir izveidot radošo laboratoriju, kurā interesenti varētu apgūt digitālo fotogrāfiju apstrādi un izdruku. Vēl ir iecere pārņemt pieredzi brīvprātīgo palīgu kustības organizēšanai.

http://www.ziemellatvija.lv/portals/portreti/raksts.html?xml_id=17241

 

Tulkotājs
Ieejas forma
Kalendārs
«  Decembris 2016  »
PrOTCPkSSv
   1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031
Statistika

Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0