twitter facebook draugiem Strencu Biblioteka - Kārlis Goppers

Kārlis Goppers

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par Latvijas armijas ģenerāli. Par citām jēdziena Goppers nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Kārlis Goppers
Latvijas armijas formas tērpā
Latvijas armijas formas tērpā
Personīgā informācija
Dzimis 1876. gada 2. aprīlī
Karogs: Krievija Krievijas Impērija, Plāņu pagasts
Miris 1941. gada 25. martā (64 gadi)
Valsts karogs: Latvija Latvijas PSR, Ulbroka
Tautība Latvietis
Vecāki Jānis Goppers
Dzīvesbiedre Vera (dzimusi Pajevska; 1889 — 1956)
Bērni Miķelis (1908 — 1996)
Tatjana (1913 — 1995)
Sergejs (1915 — 1963)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Pulkvedis.gif
ģenerālis
Dienesta laiks 1893 — 1917
1918 — 1919
1919 — 1934
Valsts Karogs: Krievija Krievijas Impērija
Valsts karogs: Krievija Baltgvardu kustība
Karogs: Latvija Latvija
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Krievijas pilsoņu karš
Cits darbs Latvijas Skautu centrālās organizācijas priekšnieks

Kārlis Goppers (1876. gada 2. aprīlis1941. gada 25. marts) bija Latvijas armijas ģenerālis. Latviešu strēlnieku virsnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Vienīgais Latvijas Skautu prezidents.

Jaunība un pirmās dienesta gaitas

Dzimis Plāņu pagasta Maskatu saimniecībā. Vecāki bija lauksaimnieki, kuru ģimene bija seši dēli. Pirmo izglītību baudījis Trikātas draudzes skolā. Pēc tās pabeigšanas turpat sagatavojies savvaļnieku eksāmenam, kuru nokārtojis, viņš iepazina militāro dienestu Pleskavas kadetu korpusā. Kopš 1893. gada Krievijas impērijas armijas dienestā. Sākumā dienēja Kauņas cietokšņa bataljonā. 1894. gadā iestājies Viļņas junkurskolā, kuru viņš pabeidza 1896. gada jūlijā iegūstot podpraporščika dienesta pakāpi. Pēc tam pārcelts uz 97. Vidzemes kājnieku pulku, kurš bija dislocēts Daugavpilī, bet pēc tam, no 1896. gada, pārcelts uz 189. Belgorajas kājnieku pulku (paaugstināts par podporučiku). Kopš 1900. gada poručiks, bet no štābskapitāna pakāpē. No 1905. gada dienējis 183. Pultuskas kājnieku pulkā. 1912. gadā paaugstināts par kapteini .

Pirmais pasaules karš

Piedalījies Pirmajā pasaules karā. No 1914. gada cīnījies frontē pret Austroungārijas spēkiem. Piedalījās kaujās pie Holmas (Sanajas upes rajonā), uzbrukumā Krakovai, kā arī citās kaujās. 1916. gada jūnijā triecienā pie Baranovičiem pārrāva četrkārtīgu pretinieka nocietinājumu līniju. 1915. gadā paaugstināts par apakšpulkvedi, bet 1915. gada martā par pulkvedi. 1916. gada maijā iecelts par Latviešu strēlnieku rezerves bataljona komandieri. Šajā amatā stājās 1916. gada augustā, kad bija izārstējis ievainojumu. Decembrī tika iecelts par 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieri. No 1917. gada bija 1. latviešu strēlnieku brigādes komandieris. Par vācu frontes pārraušanu Ziemassvētku kaujās tika apbalvots ar III šķiras Jura krusta ordeni. Kopā Pirmajā pasaules karā šo apbalvojumu ieguva 53 cilvēki, bet Goppers bija vienīgais latvietis starp viņiem. Oktobrī netika paaugstināts par ģenerālmajoru sakarā ar Oktobra revolūciju.

Cīņās pret lieliniekiem

1917. gada decembrī Goppers atstāja dienestu. Pēc dienesta dzīvojis Petrogradā un Maskavā. Kopā ar Frīdrihu Briedi bija "Latviešu karavīru nacionālās savienības" izveides iniciators. Iesaistījās Borisa Savinkova "Dzimtenes un brīvības aizsardzības savienībā". Sākotnēji bija organizācijas štāba dežūrējošais pulkvedis, bet pēc tam mobilizācijas nodaļas vadītājs. 1918. gadā jūlijā bija viens no Jaroslavļas sacelšanās vadītājiem. Pēc sacelšanās izgāšanās Samarā iestājās Satversmes sapulces locekļu komitejas Tautas armijā. Bija armijas virspavēlnieka un valdības mītnes apsardzības bataljona komandieris, bet 1919. gada sākumā tika ieskaitīts Kolčaka armijā. komandēja 21. Jaickas divīziju Urālu frontē. Darbojās arī Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālajā padomē. Sekmējis Imantas pulka izveidi, ieskaitījis to savas divīzijas sastāvā.

Latvijas armijā

1919. gada novembra sākumā Vladivostokā ieskaitīts Imantas pulkā kā pulkvedis. Nākamā gada jūnijā kopā ar pulku atgriezies Latvijā. 1920. gada 5. jūnijā tika iecelts par Apsardzības ministrijas (vēlākā Kara ministrija) Padomes locekli. 1920. gada augustā tika paaugstināts par ģenerāli (skaitot no 1917. gada 13. augusta). Oktobrī apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķiras). Kopš 1924. gada komandēja 2. Vidzemes kājnieku divīziju un reizē izpildīja Rīgas garnizona priekšnieka pienākumus. 1927. gada 25. februārī apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (II šķiras). 1930. gadā pabeidza Kara akadēmiskos kursus 8 mēnešu kursus. 1934. gada aprīlī tika atvaļināts no dienesta, jo bija sasniedzis maksimālo dienesta vecumu.

Sabiedriskā dzīvē

Ņēma aktīvu dalību sabiedriskajā dzīvē. Bija Latvijas skautu centrālās padomes prezidents, Latvijas aizsardzības biedrības priekšnieks, Latviešu veco strēlnieku biedrības biedrs, Pulkveža Brieža biedrības biedrs (no 1924.), kā arī citu organizāciju biedrs. Sarakstījis arī vairākas grāmatas, kas bija saistītas ar viņa cīņu gaitām, kā arī ar militāro teoriju.

Latvijas Skautu centrālā organizācija

Pēc 1. pasaules kara beigām – tieši Kārlis Goppers bija viens no tiem cilvēkiem, kuri ziedojuši milzum daudz laika un darba, lai Latvijas Skautu kustība ar patiesu lepnumu varētu skatīties uz savas organizācijas darbību.

K.Goppers par skautismu bija sācis interesēties jau pirms kara un apmācījis savas rotas kareivjus izlūkošanā pēc BP paraugiem. K. Goppers ir teicis: “Skauts gan nav kara izlūks, bet miera izlūks; dzīves izlūks, kas prot atrast sev pareizo dzīves ceļu un tādu rādīt arī citiem”. Viņa runas vienmēr bija nopietnu pārdomu pārbagātas, kurās klausījās aizturētu elpu, un ikviena šāda uzruna modināja arvien lielāku un lielāku cieņu pret sirmo ģenerāli.

Skautu saime bija pamatoti lepna, kad 1921. gada 23. maijā ģenerāli Kārli Gopperu pirmajā Latvijas Skautu centrālās organizācijas biedru pilnsapulcē ievēlēja par Centrālās pārvaldes priekšnieku. Šajā amatā viņš palika līdz mūža galam, un Kārlis Goppers ir vienīgais, kas bija šīs organizācijas virsvadoņa amatā.

Pateicoties K. Goppera izcilās personības popularitātei un ļoti aktīvai skautisma idejas daudzināšanai latviešu sabiedrībā, kā arī ar rakstiem presē – skautu kustība no dažiem zēnu pulciņiem, par kuriem neviens neko īsti nezināja, bija pārvērtusies par visā valstī labi atpazīstamu, ļoti populāru un visas sabiedrības un valdības atzītu jaunatnes organizāciju, kurā dalībnieku skaits iesniedzās jau tūkstošos.

Ģenerālis ļoti interesējas par visiem skautu kustības un organizācijas jautājumiem, apmeklēja skautu sarīkojumus, piedalījās ar uzrunām vadītāju un skautu sanāksmēs un rakstīja rakstus skautu žurnālos, priekšvārdus skautu grāmatām un pats rakstīja grāmatas par skautiem. Viņa tiešā vadībā notika organizācijas vadības sēdes gandrīz divdesmit gadus.

Par ieguldījumu latviešu skautisma attīstībā 1939.gadā K. Goppers ir saņēmis Sudraba Vilka ordeni no paša skautisma dibinātāja R. Beiden – Paula.

Sevišķi aktīvu darbību skautu gaitās K. Goppers varēja parādīt pēc pensionēšanās no armijas, bet to pārtrauca sarkanarmijas iebrukums 1940. gada vasarā. Latvijas Skautu organizāciju likvidēja – kā pastāvošajai iekārtai nelabvēlīgu. Lieki pieminēt, ka Latvijas okupācija nozīmēja ģenerālim K. Gopperam visnopietnākos draudus – Latvijas brīvības un pretkomunistisko cīņu dēļ K. Gopperam bija skaidra nojauta, kas ar viņu notiks.

Pēc Latvijas Skautu centrālās organizācijas slēgšanas, viņš vadītājiem teicis: ”Es esmu pavisam mierīgs, esiet tādi arī jūs, droši vien man būs jāpazūd, varbūt arī vienam otram no jums, taču pāri paliks vēl citi – mūsu audzēkņi un tie iesākto darbu turpinās mūsu dzimtenes un tautas labā”.

1990. gadā apvienojoties Latvijas skautu un gaidu kustībām tiek izveidota Latvijas Skautu un gaidu centrālā organizācija – LSGCO.

…taka uz ģenerāļa Kārļa Goppera atdusas vietu bija aizaugusi, bet tagad tā tiek no jauna iemīta, lai nekad vairs neaizaugtu…

Krimināllieta

arestētais K.Goppers

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā tika arestēts. Apsūdzība sākotnēji izvirzīta pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58-13 panta, arests pamatots ar KK 146. pantu. Cietumā apsūdzētais ievietots 1. oktobrī. Goppera Kārļa Jāņa dēla krimināllieta atrodas VVA fondā Nr1986 (LPSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas), lietas Nr7516, kopā 83 lapas. Izmeklētāja (leitn. Gruševojs) 17. septembra ziņojumā/lēmumā par aresta nepieciešamību (20. septembrī to apstiprinājis LPSR Iekšlietu tautas komisārs) minēti divi Goppera pretvalstisko darbību apliecinoši fakti:

  • Antons Zandovskis Roberta dēls 16. augustā liecina, ka atvaļinātais ģenerālis esot izveidojis un vadījis skautu organizāciju (izmeklētājs pasvītrojis organizācijas nosaukuma tulkojumu: "razvedčiki");
  • Pāvels Ņedumovs Nikolaja dēls 10. septembrī liecinājis, ka Kārlis Goppers Krievijas pilsoņu kara laikā vadījis pretlielinieciso sacelšanos Jaroslavļā.

Goppera paraksts, ka ar lēmumu iepazinies, liecina, ka viņš arestēts jau 15. septembrī, savukārt aresta orderis (bez prokurora sankcijas) izsniegts 20. septembrī.

Dzīves beigas

1941. gada 25. martā, 64 gadu vecumā, tika nošauts Ulbrokas mežā. Tur kopā ar citiem nošaušanā bojā gājušajiem aprakts masu kapā. 1944. gada maijā tika pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos, bet sirds apglabāta dzimtajā Trikātā (Trikātas kapos).

Literatūra

  • Latvijas armijas augstākie virsnieki :1918-1940 : biogrāfiska vārdnīca/(sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4

Ārējās saites

 

«100 Latvijas personības» — Konservatīvais ģenerālis

0 komentāru

Ar 1456 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 134. ir ģenerālis Kārlis Goppers. Pieredzējis un izcili varonīgs Pirmā pasaules kara Krievijas armijas virsnieks, kuram gan pamatoti pārmests virsnieku korpusu kopumā raksturojošais konservatīvisms. Taču pasaules karā tieši šo vīru vidū daudzus izcēla spēja ar personiskās drosmes piemēru mobilizēt karavīrus un tāpēc viņi kļuva leģendāri. Latvietis Kārlis Goppers ir tieši tāds. Turklāt viens no tiem latviešu virsniekiem, kuru nacionālā pašapziņa lika atgriezties neatkarību ieguvušajā dzimtenē.

Goppers ne tikai aktīvi iesaistījās valsts aizsardzības darbā, bet, pateicoties sabiedriskajai darbībai — daudzi vēl šobaltdien viņu pazīst kā skautu ģenerāli, kurš starpkaru laika fotogrāfijās redzams īsajās skautu biksēs — un pagātnes leģendām apvītajai darbībai, starpkaru Latvijā bija atpazīstamāko prominenču vidū. Viņam kā vienam no varonīgākajiem pasaules kara virsniekiem bija grūti pieņemt, ka militārā situācija ir mainījusies. Galu galā Goppers nezināja arī svešvalodas, izņemot krievu valodu. Viņam līdzīgu augstāko virsnieku Latvijas armijā bija samērā daudz un, kaut arī viņu skaits pakāpeniski saruka, viņi pilnībā neizzuda no ierindas līdz pat okupācijai.

Nav šaubu, ka Goppers kļuva par pārliecinātu Latvijas patriotu. Turklāt saskaņā ar laikabiedru liecībām, neraugoties uz šķietamo un lielā mērā arī patieso konservatīvismu, viņš bija arī demokrātisks un taisnīgs savā tuvākajā sabiedrībā. Daudzi uzdod jautājumu — ko Vidzemes divīzijas komandieris Goppers būtu darījis 1934. gada 15. maijā, ja nebūtu atvaļināts mēnesi iepriekš un nomainīts ar ģenerāli Krišjāni Berķi, kurš bija tieši iesaistīts apvērsuma plānos. Min arī atbildi — Goppers paliktu uzticīgs savam karavīra zvērestam, ko bija devis demokrātiskajai Latvijas valstij.

Norūdīts vecs karavīrs

Ārkārtīgi augstā sabiedriskā aktivitāte bija viens no iemesliem, kāpēc ģenerālis nevarēja veltīt visu laiku tikai dienestam. To ievēroja arī priekšniecība, kuras dotie raksturojumi vispār ir ļoti interesanti. Apsardzības ministrs Gustavs Zemgals 1922. gadā rakstīja: «Fiziski stiprs, piedzīvojis un norūdīts vecs karavīrs ar ļoti plašām militārām zināšanām un ar lielu kara un kaujas praksi. Savos noskaidrotos kareiviskos principos nepiekāpīgs, sirdsapziņa tīra. Kā ministrijas padomes priekšsēdētājs veic savu darbu sekmīgi. Darbā aktīvs. Pieturēdamies vairāk pie vecās skolas tradīcijām, tomēr ir atturējies padomē no mūsu armijas demokrātiskajam garam vairāk piemērotu likumu ierosināšanas un izskatīšanas.» Arī kara ministrs Jānis Ducens 1924. gadā uzskatīja, ka ģenerālis «savos uzskatos par militāriem jautājumiem ir ļoti konservatīvs». Ģenerālis Rūdolfs Bangerskis 1925. gadā rakstīja, «ka varētu būt labs, ja visas savas spējas ziedotu tikai dienestam, nenododoties blakuslietām». Taču viskritiskāk Gopperu vērtēja armijas komandieris Pēteris Radziņš, uzskatot, ka viņa militārās zināšanas palikušas «Krievijas armijas 1916. gada piedzīvojumu» līmenī.

Sabiedriski aktīva bija visa Gopperu ģimene. Viņa kundze — poliete Vera Goppere (dzimusi Pajevska) darbojās žurnālistikā, bija vīra vadītās Latvijas Skautu centrālās organizācijas dāmu komitejas priekšniece, aktīvi piedalījās Latvijas sieviešu palīdzības korpusa un citu sabiedrisko organizāciju darbā. Varšavā 1908. gadā dzimušais dēls Miķelis izveidoja izdevniecību «Zelta Ābele», kura iegājusi Latvijas un trimdas literatūras vēsturē ar savu grāmatu izcili oriģinālo un augstvērtīgo noformējumu. Kopā ar 1915. gadā dzimušo brāli Sergeju abi darbojās studentu korporācijā «Selonija». Sergejs 30. gadu beigās iestājās karaskolā, izlēmis kļūt par virsnieku. Ģimenē bija arī meita Tatjana (dzimusi 1913. gadā).

Pirmie soļi

Kārlis Goppers piedzima 1876. gada 2. aprīlī Plāņu pagasta «Maskatos» lauksaimnieka ģimenē, mācījās 14 kilometru attālajā Trikātas draudzes skolā, kurā bija labākais klases vingrotājs un viens no centīgākajiem skolniekiem, bieži mācoties arī brīvajā laikā. Pēc skolas līdzīgi daudziem citiem latviešu jauniešiem šajā laikā nolēma kļūt par profesionālu karavīru un 1893. gadā iestājās karadienestā Kauņas cietokšņa kājnieku bataljonā, bet pēc gada — Viļņas junkurskolā (viņa kursā mācījās arī latvieši — vēlākais Krievijas armijas ģenerālmajors Jānis Ušaks, Daugavgrīvas cietokšņa adjutants un latviešu strēlnieku bataljonu organizētājs, vēlākais Latvijas armijas pulkvedis Kārlis Baltiņš). Bija viens no labākajiem junkuriem, par ko liecina arī vingrošanas sacensībās iegūtās pirmās vietas. Pēc skolas beigšanas 1896. gadā viņš dienēja Varšavā novietotajā 190. kājnieku pulkā, bet no 1905. gada, jau štābkapteiņa dienesta pakāpē — 183. pulkā Pultuskā (Polijā) un vēlāk Kostromā (pulkā no 1908. gada dienēja arī vēlākais pirmais Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku virspavēlnieks Oskars Kalpaks un abus latviešus saistīja cieša draudzība, ko Goppers vēlāk aprakstīja grāmatā «Krusttēvs Oskars. Atmiņas par draugu pulkvedi Kalpaku»). Dienējot Varšavā, Goppers paralēli dienestam studēja dabaszinātnes un filozofiju vietējā universitātē.

1912. gadā Kārli Gopperu paaugstināja kapteiņa pakāpē un iecēla par rotas komandieri. Pēc diviem gadiem — 1914. gada vasarā — sākās Pirmais pasaules karš un 183. pulks jau ar tā sākumu tika nosūtīts uz fronti pret Austroungārijas armiju. Sekoja kaujas, kurās Goppers parādīja izcilu varonību. Bija rotas, vēlāk bataljona komandieris kaujās Austroungārijā (Galīcijā), viņu apbalvoja ar Krievijas armijas virsnieka kaujas apbalvojumiem — Svētā Staņislava ordeņa II šķiru ar šķēpiem un šķēpiem pie jau pirms kara piešķirtā III šķiras ordeņa, Svētās Annas ordeņa II šķiru šķēpiem un šķēpiem pie jau esošā III šķiras ordeņa, Svētā Vladimira IV šķiras ordeni, kā arī abiem augstākajiem virsnieka apbalvojumiem — Svētā Jura zobenu un Svētā Jura ordeņa IV šķiru, ko ordeņa dome piešķīra tikai pēc rūpīgas pārbaudes un par izcilu varonību. Bija vēl viens apbalvojums — cara «Visaugstākā atzinība». 1915. gada jūnijā (datumi — pēc vecā stila) viņš par kaujas nopelniem tika paaugstināts par apakšpulkvedi, bet 1916. gada martā — par pulkvedi. 1915. gada decembrī sakarā ar cara vizīti frontē Gopperam uzticēja prestižo pienākumu komandēt divīzijas apvienoto bataljonu tam par godu rīkotajā 4. armijas parādē. Kaujās divas reizes tika ievainots.

Sirdsapziņa neatvēl

1916. gada 20. maijā Gopperu iecēla par latviešu strēlnieku rezerves bataljona komandieri, taču pavēles izpildīšana aizkavējās frontes stāvokļa dēļ un 20. jūnijā kaujā pie Baranovičiem viņa bataljons durkļu uzbrukumā pārrāva četras ienaidnieka nocietinājumu līnijas, bet komandieris tika ievainots trešo reizi un šoreiz evakuēts uz hospitāli Maskavā (par šo kauju viņam piešķīra Svētā Vladimira III šķiras ordeni). Tāpēc pulkvedis uzņēmās latviešu strēlnieku bataljona komandiera amatu tikai pēc izveseļošanās — 1916. gada 8. augustā. Gada beigās latviešu bataljoni tika pārveidoti par pulkiem, bet pulkvedis 20. decembrī uzņēmās 7. Bauskas pulka komandiera amatu. Uzreiz pēc tam sekoja smagās «Ziemassvētku kaujas», par kurām Goppers kā vienīgais latvietis šī apbalvojuma vēsturē saņēma Krievijas Sv. Jura ordeņa III šķiru. Izraksts no ordeņa domes protokola: «Būdams 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieris, pašaizliedzīgi vadīja šī pulka darbību, pēc personiski, zem spēcīgas apšaudes veiktas izlūkošanas, 1916. gada 23. decembrī, bez artilērijas atbalsta nakts kaujā pārrāva trīs ienaidnieka mākslīgo šķēršļu joslas un ieņēma ienaidnieka pirmo nocietināto ierakumu līniju starp Mangaļu mežniecību un Ložmetējkalnu, pēc tam vissmagākajos apstākļos izveda pulku ienaidnieka aizmugurē un ieņēma otru vācu ierakumu līniju; būdams pēc tam nozīmēts par no 7. un 8. latviešu pulka izveidotas vienības komandieri, organizēja aizsardzību un, neraugoties uz salu un pretuzbrukumiem, divas diennaktis noturēja pozīciju ienaidnieka aizmugurē līdz rezervju pienākšanai; pēc viņu pienākšanas — naktī uz 25. decembri, vadot kreiso uzbrukuma kolonnu no 6. un 7. pulka daļām, veicināja nežēlīga uzbrukuma sekmes stipri nocietinātām ienaidnieka pozīcijām Lielupes labajā krastā zem nosaukuma «Mēle», turklāt par mūsu karaspēka trofejām kļuva: apmēram 1000 gūstekņu, vairāk par 30 lielgabaliem, noliktavas ar lādiņiem un citi kara ieguvumi.»

Latvijā Gopperam par šo varoņdarbu piešķirts III šķiras Lāčplēša Kara ordenis. Tālākos notikumus bezjēdzīgajās, latviešiem smagajās kaujās atspoguļo toreizējais 5. Zemgales pulka komandieris Jukums Vācietis: 29. decembrī Goppers saņēma uzdevumu ar savu pulku atkal doties uzbrukumā. «Bet Gopers pēc personīgas rekognoscēšanas [izlūkošanas] pārliecinājās, ka tas ir neiespējams un nevar būt vairāk nekas kā ļaužu nobendēšana. Pēc asas un kategoriskas sarunas ar [brigādes komandieri] Auzānu par to lietu palkavniekam Goperam bija jāatstāj pulks. [..] Ložmetējkalnā mēs sastapāmies un Gopers, man to izstāstījis, piezīmēja: «Sirdsapziņa neatvēl izpildīt tādas pavēles.»

Pretlielinieciskajā pagrīdē

Sekoja Krievijas februāra revolūcija un tūlīt pēc tās 1917. gada martā Gopperu iecēla par latviešu strēlnieku 1. brigādes komandieri, maijā viņš saņēma Krievijas sabiedrotās Serbijas Karadžordževiču zvaigzni, bet augustā piedalījās Rīgas aizstāvēšanas kaujās pie Juglas upes, par kurās parādīto varonību vēlāk saņēma Lāčplēša Kara ordeņa II šķiru. Pulkvedis bija viens no tiem virsniekiem, kuri nebaidījās atklāti uzstāties par nepieciešamību saglabāt armijā disciplīnu. Septembrī viņu izvirzīja paaugstināšanai ģenerālmajora pakāpē, taču lielinieku apvērsuma rezultātā pavēli neizsludināja. Sekoja pilnīgs armijas sabrukums. Latviešu strēlnieku pulki kļuva par lielinieku partijas bruņoto spēku, bet daudzi ar to neapmierinātie virsnieki tos pameta.

Arī Kārlis Goppers no 1917. gada decembra Petrogradā, pēc tam — Maskavā darbojās pretlielinieciskajā pagrīdē. Kopā ar Fridrihu Briedi un citiem latviešu virsniekiem viņš iesaistījās Borisa Savinkova vadītajā «Dzimtenes un Brīvības glābšanas savienībā», kļūstot par tās štāba mobilizācijas nodaļas vadītāju. 1918. gada jūlijā Goppers piedalījās pretlielinieciskās sacelšanās organizēšanā Jaroslavļā, bet pēc tās sakāves ieradās Samārā un iestājās pretlielinieciskajā Tautas armijā. Kādu laiku viņš bija virspavēlnieka un valdības mītnes komandants, brigādes štāba priekšnieks, vēlāk — Kolčaka armijas divīzijas komandieris Urālu frontē, tieši piedaloties Krievijas Pilsoņu kara traģiskajās norisēs un vēlāk tās izcili aprakstot grāmatā «Četri sabrukumi».

Vienlaikus Goppers saistījās ar Latviešu nacionālo padomi Sibīrijā un Tālajos Austrumos, aktīvi piedalīdamies latviešu Imantas pulka un Troickas bataljona formēšanā. 1918. gada 1. novembrī viņu ieskaitīja Imantas pulkā, bet 1920. gada jūnijā no Vladivostokas ar ģimeni atgriezās Latvijā, kur stājās Latvijas armijas virspavēlnieka rīcībā. Jau pēc Neatkarības kara noslēguma augustā viņu paaugstināja par ģenerāli un iecēla par Apsardzības (vēlākās Kara) ministrijas padomes priekšsēdētāju, bet 1924. gadā — par Vidzemes divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku. Ģenerālis palika šajā svarīgajā un reprezentatīvajā amatā līdz 1934. gada aprīlim, kad dienestā pieļaujamā maksimālā vecuma sasniegšanas dēļ viņu atvaļināja.

Slēpties es nedomāju

Jau dienesta laikā ģenerālis bija sabiedriski aktīvs, šķiet, viens no rosīgākajiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem. No 1921. gada vadīja Latvijas Skautu centrālo organizāciju. Līdzās šiem pienākumiem ilgāku laiku bija Latvijas Aizsardzības biedrības priekšsēdētājs, Veco latviešu strēlnieku biedrības priekšnieks, no 1924. gada — arī Pulkveža Brieža fonda loceklis, Latvijas Sarkanā Krusta un Jaunekļu kristīgās savienības valdes loceklis. 1924.–1925. gadā un 1934.–1940. gadā — žurnāla «Latviešu Strēlnieki» redaktors. Sarakstīja vairākas grāmatas par latviešu strēlnieku vēsturi, militāro audzināšanu un skautismu. Latvijas Republikā bez jau minētajām Lāčplēša Kara ordeņa šķirām apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķiru, Aizsardzības biedrības sudraba medaļu, skautu Pelēkā Vilka ordeni, skautu pateicības zīmēm «Saulīte» un «Svastika», Čehoslovākijas Kara krustu, Francijas Goda leģiona III šķiru, Lietuvas Ģedimina ordeņa II šķiru, Somijas Baltās Rozes ordeņa II šķiru un Zviedrijas Šķēpa ordeņa II šķiru.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā skautu vadītāji aicināja Gopperu mēģināt bēgt vai slēpties, taču ģenerālis atbildējis: «Es zinu, kas mani sagaida. Arvien esmu bijis komunistu destruktīvās varas apkarotājs un komunisti pārāk labi zina manus uzskatus. Slēpties es nedomāju — tas varētu atsaukties uz maniem piederīgiem, bez tam kā karavīrs to arī negribu darīt.» 1940. gada 30. septembrī viņu apcietināja un ievietoja Centrālcietuma 4. korpusā, apsūdzot pulka komandēšanā cariskajā armijā, «Jaroslavļas dumpja» vadīšanā, darbībā Kolčaka armijā, Latvijas skautu vadīšanā un tamlīdzīgos «grēkos». Par to arī ģenerālis tika pratināts.

Kopā ar viņu un vēl apmēram 200 cilvēkiem ieslodzītais Nikolajs Abramovs 90. gadu sākumā atcerējās, ka ģenerālis, kura guļvieta bijusi viņam blakus, «turējies ar lielu pašcieņu, bijis mazrunīgs». 1940. gada decembrī ģenerālim piespriests nāvessods, kas izpildīts 1941. gada 25. martā, aprokot viņu kopējā kapā Ulbrokas mežā. Abramovs liecina, ka pirms tiesas Goppers nešaubījies, ka viņam piespriedīs nāvessodu, taču «citādi bijis pavisam mierīgs, kaut gan nakti negulējis. [..] vairs nevienu vārdu neteicis, tikai atvadījies no Abramova, sacīdams, ka pēc tiesas jau pārvedot citā kamerā. To zinājuši arī citi ieslodzītie. Bet pēc tiesas Goppers atnācis atpakaļ. Abramovs izbrīnā iesaucies: «Jūs attaisnoja?» Ģenerālis teicis, ka viņam piedāvāts iesniegt apžēlošanas lūgumu, bet viņš esot pietiekami vecs cilvēks, turklāt karavīrs un vēl ģenerālis, lai lūgtu apžēlot. To viņam neļaujot pašcieņa, viņš neiešot lūgties un mierīgi sagaidīšot savu nāves stundu.» Arī citi liecinieki uzsver ģenerāļa vīrišķīgo izturēšanos. Kādam virsniekam, atvadoties, viņš teicis: «Neviens upuris lai nav par lielu, ko spēji nest savas tēvzemes Latvijas labā!» Nākamajā dienā kāds sargs iznesis no kameras Goppera mantas.

Vācu okupācijas laikā — 1944. gada aprīlī Stopiņu mežā Goppera un citu nošauto kapa vieta tika atklāta. Viņš bija nošauts ar diviem šāvieniem pakausī. Sekoja svinīga apbedīšana Brāļu kapos, pie Mātes Latvijas tēla, piedaloties vecajiem strēlniekiem, skautiem un Reitera korim (tas dziedāja «Mūžam zili ir Latvijas kalni»), bet ģenerāļa sirds — Trikātas kapos. Drīz pēc tam Latviju atstāja arī ģimene, bēgot uz Rietumiem. Dēls Miķelis Goppers pēc kara turpināja Zviedrijā vadīt izdevniecību «Zelta Ābele».

http://www.apollo.lv/portal/news/articles/52294

Kārlis Goppers

  • Pirmais Latvijas Skautu centrālās organizācijas priekšnieks
  • Latvijas armijas ģenerālis, Latviešu strēlnieku virsnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris
  • Ģenerālis Kārlis Goppers – vienīgais Latvijas skautu prezidents
  • 1939.gadā K. Goppers ir saņēmis Sudraba Vilka ordeni no  R. Beiden – Paula
  • Apbalvots ar 3.šķiras Jura ordeni par kaujām Ložmetējkalnā

Kārlis Goppers – cilvēks, kurš bija īsteni patiess savas valsts, savas tautas un skautisma patriots, kurš visu savu mūžu un darbu atdeva tiem.

Tāpat kā R. Bēden – Pauls arī K. Goppers bija karavīrs. Līdzīgi kā BP bija neatsverama persona pasaules skautismā, tā ģenerālis K. Goppers – latviešu skautismā.

Ģenerālis K. Goppers bija izcils karavīrs un izcils cilvēks. Viņš izcēlās kā sekmīgs komandieris, kurš uzņēmās bataljona un pulku vadību, varonīgi vedot savus strēlniekus kaujās par Latvijas brīvību pirmā pasaules kara laikā (1914. – 1919.). Viņš ir piedalījies gan kaujās Tīreļpurvā, gan Ložmetējkalnā, gan aizstāvot Rīgu.

Cienījama bija viņa vienkāršā, iecietīgā, saprātīgā un sirsnīgā izturēšanās pret pakļautajiem karavīriem, apbrīnojamas bija viņa vadoņa spējas un varonīgais gars. K. Goppera personisko drošsirdību vislabāk raksturo tas fakts, ka viņš ir nostājies sava pulka priekšgalā un kopā ar pašām pirmajām uzbrukuma vienībām ielauzies vācu pozīcijās Ložmetējkalnā. Karavīri sekoja viņam ar pilnīgu uzticību un cīnījās ar neaprakstāmu varonību. Viņa dabā bija vispirms rūpēties un gādāt, iet pa priekšu ar savu paraugu un tikai pēc tam prasīt kaut ko no citiem. Tieši šai apstāklī meklējami pamati tai popularitātei, kuru sirmais karavīrs samērā īsā laikā ieguva virsnieku un vispār karavīru vidū.

Būdams vienmēr sirsnīgs un vienkāršs ģenerālis, kur vajadzēja, bija stingrs un noteikts, bet vienmēr taisnīgs. Tiklīdz pēc ģenerāļa ieskatiem bija notikusi acīmredzama netaisnība, viņš nepazina kompromisa un savas pārliecības dēļ, bija gatavs nostāties pat pret līdzšinējiem draugiem, neatkarīgi no ieņemamā amata.

K. Goppers no saviem virsniekiem prasīja lielu darbu un atbildību. Kā kaujās, tā visās savās tālākās gaitās ģenerālis K. Goppers bija atklāts un noteikts savos spriedumos, vienmēr deva tikai labi pārdomātus rīkojumus, kur vajadzēja, nebaidījās uzņemties atbildību. Svarīgi bija ticēt savam uzdevumam, un tikai tā komandieris bija spējīgs šo ticību iedvest arī saviem padotajiem.

Pēc kara beigām – tieši Kārlis Goppers bija viens no tiem cilvēkiem, kuri ziedojuši milzum daudz laika un darba, lai Latvijas Skautu kustība ar patiesu lepnumu varētu skatīties uz savas organizācijas darbību.

K.Goppers par skautismu bija sācis interesēties jau pirms kara un apmācījis savas rotas kareivjus izlūkošanā pēc BP paraugiem. K. Goppers ir teicis: “Skauts gan nav kara izlūks, bet miera izlūks; dzīves izlūks, kas prot atrast sev pareizo dzīves ceļu un tādu rādīt arī citiem”. Viņa runas vienmēr bija nopietnu pārdomu pārbagātas, kurās klausījās aizturētu elpu, un ikviena šāda uzruna modināja arvien lielāku un lielāku cieņu pret sirmo ģenerāli.

Skautu saime bija pamatoti lepna, kad 1921. gada 23. maijā ģenerāli Kārli Gopperu pirmajā Latvijas Skautu centrālās organizācijas biedru pilnsapulcē ievēlēja par Centrālās pārvaldes priekšnieku. Šajā amatā viņš palika līdz mūža galam, un Kārlis Goppers ir vienīgais, kas bija šīs organizācijas virsvadoņa amatā.

Pateicoties K. Goppera izcilās personības popularitātei un ļoti aktīvai skautisma idejas daudzināšanai latviešu sabiedrībā, kā arī ar rakstiem presē – skautu kustība no dažiem zēnu pulciņiem, par kuriem neviens neko īsti nezināja, bija pārvērtusies par visā valstī labi atpazīstamu, ļoti populāru un visas sabiedrības un valdības atzītu jaunatnes organizāciju, kurā dalībnieku skaits iesniedzās jau tūkstošos.

Ģenerālis ļoti interesējas par visiem skautu kustības un organizācijas jautājumiem, apmeklēja skautu sarīkojumus, piedalījās ar uzrunām vadītāju un skautu sanāksmēs un rakstīja rakstus skautu žurnālos, priekšvārdus skautu grāmatām un pats rakstīja grāmatas par skautiem. Viņa tiešā vadībā notika organizācijas vadības sēdes gandrīz divdesmit gadus.

Par lielo varonību brīvības cīņu laikā K. Goppers tika apbalvots ar neskaitāmiem apbalvojumiem, kuri ir patiesi nozīmīgi. Par kaujām Ložmetējkalnā – K. Goppers saņem 3.šķiras Jura ordeni, ar kādu visā lielajā Krievijas armijā bija apbalvoti tikai trīs virsnieki pulkveža pakāpē (parasti ar šo apbalvojumu apbalvoja tikai augstākā par pulkveža pakāpi esošus karavīrus), un tas arī bija vienīgais gadījums visa pirmā pasaules kara laikā, kad latviešu virsniekam piešķīra tik augstas pakāpes apbalvojumu. Par varonību strēlnieku kaujās viņu apbalvo ar 2. un 3. šķiras Lāčplēša ordeni. Par ieguldījumu latviešu skautisma attīstībā 1939.gadā K. Goppers ir saņēmis Sudraba Vilka ordeni no paša skautisma dibinātāja R. Beiden – Paula.

Sevišķi aktīvu darbību skautu gaitās K. Goppers varēja parādīt pēc pensionēšanās no armijas, bet to pārtrauca sarkanarmijas iebrukums 1940. gada vasarā. Latvijas Skautu organizāciju likvidēja – kā pastāvošajai iekārtai nelabvēlīgu. Lieki pieminēt, ka Latvijas okupācija nozīmēja ģenerālim K. Gopperam visnopietnākos draudus – Latvijas brīvības un pretkomunistisko cīņu dēļ K. Gopperam bija skaidra nojauta, kas ar viņu notiks.

Pēc Latvijas Skautu centrālās organizācijas slēgšanas, viņš vadītājiem teicis: ”Es esmu pavisam mierīgs, esiet tādi arī jūs, droši vien man būs jāpazūd, varbūt arī vienam otram no jums, taču pāri paliks vēl citi – mūsu audzēkņi un tie iesākto darbu turpinās mūsu dzimtenes un tautas labā”.

Ģenerāli K. Gopperu 1940. gadā apcietināja, drīz vien notiesāja un divas čekista šautās lodes pakausī izdzēsa viņa dzīvību 1941.gada 25.martā Ulbrokas silā pie Rīgas.

…taka uz ģenerāļa Kārļa Goppera atdusas vietu bija aizaugusi, bet tagad tā tiek no jauna iemīta, lai nekad vairs neaizaugtu…

http://skauti.lv/?page_id=76

Par Kārli Gopperu vēl var lasīt:

http://nekropole.info/lv/Karlis-Goppers

http://www.lkok.com/detail1.asp?ID=2123

http://latvjustrelnieki.lv/lv/ljudi-98761/gopper-karlis-105627

Tulkotājs
Ieejas forma
Kalendārs
«  Decembris 2016  »
PrOTCPkSSv
   1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031
Statistika

Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0