twitter facebook draugiem Strencu Biblioteka - Marta Staņa

Atzīmējot izcilās modernisma arhitektes un Dailes teātra projekta autores simtgadi, ar Rīgas pilsētas arhitekta biroja gādību grāmatas formātā ir izdots arhitektūras doktora Jāņa Lejnieka manuskripts „Marta Staņa. Vienkārši, ar vērienu”.

Pildot vienu no savām būtiskākajām funkcijām – sabiedrības un jaunatnes izglītošanu –, grāmatu izdevis Rīgas pilsētas arhitekta birojs, un daļa tirāžas jau šomēnes tiks nodota Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un bibliotēkām Latvijā, Rīgas pilsētas bibliotēkai un tās filiālbibliotēkām, kā arī Rīgas skolām. Grāmata ir autobiogrāfisks ieskats M.Staņas dzīvē un profesionālajā karjerā, īpašu uzmanību pievēršot viņas radītajiem projektiem. Par arhitektes darba metodēm un idejām galvenokārt liecina laikabiedru atmiņas, jo teorētiskās atziņas un rakstiskais mantojums nav saglabājies.

Martas Staņas slavenākais darbs ir Dailes teātra projekts, kura projektēšana un būvniecība ilga turpat 20 gadus, un tā pabeigšanu un atklāšanu arhitekte diemžēl nepieredzēja. Kā ievērojamākie darbi atzīmējami arī Lauku celtniecības ministrijas ēka 11. novembra krastmalā 31, arteļa „Zvejnieks” klubs, vidusskola un daudzstāvu dzīvojamās ēkas Zvejniekciemā, vidusskola Engurē, daudzstāvu dzīvojamā ēka Rīgā, Brīvības ielā 313, stadions Jūrmalā, Lielupē (nojaukts 90. gados), kā arī pretrunīgi vērtētais kinoteātra „Spartaks” projekts Eliazabetes ielā 61 (apjoms pretim kino „Splendid Palace”). M. Staņa ir projektējusi arī savrupmājas, vasarnīcas, izstrādājusi dizainu mēbelēm un veidojusi dzīvokļu interjerus.

M.Staņa (dzim. 1913. gada 4. martā Strenčos) ir viena no izcilākajām un vienlaikus arī pretrunīgāk vērtētajām padomju ēras arhitektēm Latvijā. Studējusi un arhitektes diplomu ieguvusi Latvijas Valsts universitātes Arhitektūras fakultātē. Bijusi LU profesora Ernesta Štālberga asistente. Strādājusi mēbeļu artelī „Asociācija”; kā arhitekte Vissavienības institūta „Giprosovhozstroj” Latvijas nodaļā; būvdarbu vadītāja artelī „Zvejnieks” Zvekniekciemā, pedagoģe Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā un Valsts Mākslas akadēmijā; arhitekte institūtos „Latgiprosgorstroj” un „Latkomunprojekt”. Mirusi 1972. gada 17. janvārī Rīgā.

Grāmata elektroniskā formātā pieejama: http://ejuz.lv/manuskripts.

http://www.arhitekts.riga.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=367:izdota-gramata-par-dailes-teatra-arhitekti-martu-stanu&catid=9&Itemid=96

vēl var lasīt šeit
citi raksti: lasīt
grāmatu par Martu Staņu: lasīt

 

Marta Staņa nebija nekāda meitenīte

  • 0
  • 0
  • Nepietiek laika izlasīt ziņu līdz galam?
    Pievieno ziņu LASI VĒLĀK, lai izlasītu to brīvākā brīdīx

    PIEVIENOT

Tā bija mana griba, ka izstāde jāiznes ārā. Lai paplašinātu saites. Lai teātra cilvēki atnāktu uz laikmetīgās mākslas galeriju un otrādi. Uz teātri jāiet skatīties pašu ēku. Bet visu history - to var nākt skatīties te, - par izstādi Aiz priekškara. Marta Staņasaka izstādes kuratore un arhitektūras kritiķe Ieva Zībārte. Dailes teātra 90. jubilejas programmā līdz 12. decembrim tā skatāma kim? Spīķeros Maskavas 12/1. Izstādi kuratore Ieva Zībārte veidojusi kopā arhitektu Mārtiņu Pīlēnu un grafikas dizaineru Edgaru Zvirgzdiņu, «salaužot» kim? «balto kārbu» un citējot arhitektes stilu arī telpiski - ekspozīcijas pasniegumā. Ar vizuāli verbālu kritiku par nozīmīgākajiem Staņas darbiem izstādē piedalās arī arhitektu biroji MARK arhitekti, MADE arhitekti, Jaunromāns un Ābele un NRJA. Blakustelpā, apsēžoties uz Dailes teātra foajē pufiem, kontekstu var stiprināt ar aizraujošiem sižetiem no 60. gadu dokumentālajām filmām un kinožurnāliem par 50. un 60. gadu arhitektūru un dizainu Latvijā.

Intervijas sākums notika izstādes tapšanas brīdī. Klaudzot āmuriem, kuratore iepazīstināja ar ideju un telpām: «Sākot ar lielajām arhitektūras lietām, kā Centrālā dzelzceļa stacija un Dailes teātris, līdz Dzintara smaržu pudelītēm un radioaparātiem.»

Ieva Zībārte: Staņas mantojums ir ļoti milzīgs. Viņa bijusi ļoti ražīga. Lai iekļautos termiņos, bija jāskatās, ko mēs rādām. Ķēros tam visam klāt ļoti nopietni. Finālā palikām pie idejas, ka rādām viņas konkursu idejas un eksperimentālos darbus. Tieši 60. gados viņa radoši ļoti kulminēja.

Šie darbi agrāk bijuši izstādīti?

Jā. Taču es domāju, ka šie darbi nekad nav bijuši tik ļoti analizēti. Katram Staņas darbam tiek piedāvāta kritika no trim viedokļiem. Viens ir mans redzējums, kā es viņu pasniedzu. Otrs - šajos plauktos būs kritika no tā laika preses. Varēs apskatīties, kā darbs vai problemātika vērtēta 60. gados. Vēl piedalās četri arhitektu biroji - katrs Staņas darbam piedāvā vizuāli verbālu kritiku. Piemēram, birojs MARK ir paņēmis Staņas koncertzāli Jelgavā un vizualizējis, it kā tas būtu mūsdienu projekts. Var paskatīties, ar ko tas vispār atšķiras no tā, ko taisa mūsdienās. Man kā arhitektūras kritiķei bija ļoti interesanti. Faktiski šī būs izstāde par arhitektūras kritiku 50. un 60. gados. Pārsteidzošs bija atklājums, ka tajā laikā par arhitektūru rakstīts ļoti daudz. Vairāk nekā tagad. Ļoti daudz praktizējošo arhitektu bijuši arī arhitektūras kritiķi. Absolūti visi viņi bija vīrieši. No 500-600 rakstiem neesmu sastapusies ne ar vienu sieviešu uzvārdu arhitektūras kritikā tajā laikā. Tev jau arī kā teātra kritiķei tas ir zināms, bieži mums pārmet kaut kādas emocijas, ka mēs sakām «man patīk» vai «šitas man nepatikās». Bet šīs arhitektūras kritikas ir pilnas ar šādām lietām. Tā sauktie profesionāļi vīrieši tieši tāpat atļāvušies teikt: «Man patikās stikls», «man patikās betons» (smejas). Šī noteikti ir izstāde tiem cilvēkiem, kuriem patīk lasīt. Te būs diezgan daudz ko palasīt. Varētu jautāt, kāpēc tas viss jāliek izstādē, varētu uzrakstīt grāmatā. Jā, grāmata varbūt drīzumā būs. Tik un tā man gribējās rakstisko vārdu parādīt. Kritikas reizēm ir pat komiskas.

Ko tā laika kritika varēja atļauties? Cik liels bija ideoloģiskais spiediens?

Samērā brīva. Tika kritizēts ļoti daudz kas. Arī padomju celtniecības metodes, termiņu neievērošana. Es neko nezinu par cenzūru. Neesmu pētījusi tieši to, kas netika publicēts. Bet tas, kas tika publicēts, - tie bija ļoti dažādi viedokļi. Neko sliktu nevar teikt. Diezgan analogi mūslaikiem.

Kādā griezumā tu savas izstādes kontekstā runā par feminismu, kas tiek pieteikta kā viena no tēmām?

No sākuma es nemaz tā nebiju domājusi, bet pēdējā laikā gan dažādos portālos, gan presē parādās autoru vīriešu kultūras procesu kritiķu raksti, kuros nezin kāpēc tiek uzbrukts «meitenītēm» un sievietēm, kas «palīdz» un ir «centīgas», «čaklas». Tas mani kaut kādā veidā aizskāra. Arī Marta Staņa bija sieviete, un viņa strādāja pēc ļoti vīrišķīgiem principiem. Katrā ziņā šie uzbraukumi «meitenītēm» mani ļoti personiski uzrunāja. Man likās, ka gribu parādīt to sievišķīgo spēku un varēšanu, kas galīgi nemaz nav histērija vai kas tamlīdzīgs, bet kas var būt ļoti konstruktīvs un ļoti spēcīgs ierocis. Šajā ziņā es mazliet konfrontēju Staņas ārkārtīgi vīrišķīgo pieeju. Piemēram, jau pieminētajā Jelgavas estrādes oriģinālplanšetē redzam, kā viņa ar plašiem, spēcīgiem vilcieniem salikusi kopā griezumu un plānu. Ir jābūt asam matemātiskam prātam, lai to izdarītu. Konfrontēju viņas ārkārtīgi vīrišķīgo profesionālo darbību ar šīm absolūti sievišķīgajām vīriešu kritikām «man patikās betons» un «man patikās stikls». Interesanti, ka izstāde beigās izvērtās pilnīgi citādi. No sākuma es domāju - būs retrospekcijas izstāde, visu tā smuki salikšu, bet sanāca viss šis.

Kāpēc tomēr Marta Staņa latviešu kultūrā ir tik maz zināma?

Jā, tā ir. Es domāju, ka tikpat maz zināms plašākām masām ir arī Modris Ģelzis vai Oļģerts Ostenbergs, vai jebkurš cits modernisma arhitekts Latvijā. Vispār 50. gadi ir maz zināmi. Liekas, tam vajadzētu būt labi zināmam periodam, jo daudzi cilvēki tajā laikā ir dzīvojuši, bet patiesībā neviens nav pētījis. Saskāros ar problēmu, ka īsti nav ko palasīt par šo laiku. Ir vai nu tajos laikos izdotās grāmatas, vai trimdas pētījumi, kas ir pilnīgi kaut kas cits. Jaunu pētījumu nav. Viens no spēcīgākajiem iespaidiem, kas man bija ļoti nozīmīgs norāžu avots, bija Tonija Džada Pēc kara. Par Eiropas vēsturi pēc 1945. gada. Šādu pētījumu ir diezgan maz. Kaut gan ir fragmenti. Neatceros autoru, bet no Latvijas vēsturnieku izdevumiem atradu pētījumu par ārzemju publikācijām žurnālā Zvaigzne 50. gados. Tur bija ļoti, ļoti smalki izpētīts, cik daudz rakstu, par kurām valstīm. Tas sakrita arī ar manām pārdomām, kas radās sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, pētot presi, - cik ļoti, ļoti daudz tomēr rakstīja par arhitektūru, mākslu un dizainu. Arī par rietumu, ne tikai sociālistisko valstu mākslu. Kāpēc Marta Staņa ir tik maz zināma? Tāpēc, ka tas laiks ir pārāk tuvu, lai būtu pētīts. Tad, kad Latvija atguva neatkarību, ko tad metās pētīt, kas interesēja? Jūgendstils un nacionālā romantisma arhitekti, kas bija ne nu aizliegti, bet par viņiem vispār nerunāja. Tagad tas tā kā būtu nosegts, un parādās vieta jauniem, interesantiem pētījumiem. Ne jau es viena interesējos par šo periodu. Arvien vairāk apkārt ir mākslas projekti, kas skar 50.-60. gadus. Arī Eiropā un ASV ir ļoti izteikta interese par modernisma arhitektūru. Tā tagad ir topa lieta. Man tas sanāca pilnīgi nejauši. Tas nebija tā, ka es meklēju topa lietu, par kuru interesēties. Interese par Staņu man ir saistīta ar mūsu kopīgo darbošanos Dienā. Kultūras nodaļai intervēju latviešu izcelsmes austrāliešu arhitektu Andreju Andersonu. Mēs runājām par pasaules un Latvijas arhitektūru, viņš man norādīja, ka mums ir unikāla, leģendāra persona Staņa. Tad es par to padomāju divreiz. Kopš tā laika pagājuši kādi desmit gadi, mazliet mazāk, man tā interese lēnām ar kulmināciju un atslābuma periodiem bijusi uzturēta, un faktiski šis Dailes teātra piedāvājums nāca īstajā laikā.

Zināms, ka Staņa bija savam laikam izteikti novatoriska un eksperimentāla. Cik daudz viņai padomju apstākļos bija iespējams realizēt savas idejas? Vai ir pamats viņu saukt par traģisku radošo personību, kas nepiedzima īstajā laikā?

Lielākā daļa viņas ideju, konkursa projektu nav realizēta. Dažos gadījumos viņai bija otrā vai trešā vieta. Interesanti, ka viņa projektēja tajās pašās problēmzonās, kas mums ir arī tagad. Piemēram, Strēlnieku laukums. Bija daudzi konkursi jau no 40. gadiem, un vēl joprojām tā vieta Rīgā nav atrisināta. Pati zini, kādi bija padomju laiki - idejas bija, bet realizācija izvērtās švaki. Dailes teātri arī ilgi cēla. Celtniecības kvalitāte bija slikta.

Vai Staņa varētu būt pasaules klases vārds, ja ne šis padomju murgs?

Es domāju - noteikti. Absolūti. Ir pilnīgi skaidri redzams darbos un laikabiedru atmiņās, tomēr gribētu akcentēt, ka tieši darbos, jo atcerēties jau var nezin ko, ka viņai piemīt ļoti spēcīga disciplīna - savu ideju viņa ir spējīga ne tikai pieteikt, bet arī tehniski iznest. Nav liekvārdības, kas raksturīgi ģēnijiem. Tīra skaņa. Lai gan, vērtējot kā kritiķei, ir jau redzamas modernisma atsauces. Viņa tomēr lieto elementus, kurus pirms desmit gadiem izmantojuši vadošie amerikāņu modernisti. Nobīde laikā, protams, ir. Dzīvošana aiz dzelzs priekškara iespaidu ir atstājusi. Bet daži darbi ir absolūti unikāli, tīri viņas. Domāju, ja dzīve Latvijā būtu veidojusies citādi, mums būtu stārkitekts.

Minēsi kādu konkrētu piemēru?

Viņa piedalījās Nacionālā teātra konkursā Budapeštā. Viņas darbs netika pie atzinības, patiesībā - tika visai nokritizēts. Līdz šim viņa bija lietojusi racionālas formas - taisnstūri vai trijstūri, apli -, bet šeit jau bija ekspresīva forma ar norādi uz postmodernismu, kas tajā laikā jau sāka dzimt. Vēl varētu pieminēt daudzdzīvokļu ēku, kuru mēs visi redzam, braucot uz Juglas pusi, - ar ziliem izdrupušiem paneļiem. Brīvības 313, pirms Alfas, pie Krusta baznīcas. Ja šo ēku uzbūvētu tagad ar mūsdienu materiāliem, tas būtu perfekts jaunais stilīgais projekts, kuru būtu varējuši projektēt jaunie dāņu arhitekti. Joprojām. Protams, pašlaik tā ir absolūti degradēta arhitektūra.

Kāds ir tavs viedoklis - kas būtu jādara ar šo «absolūti degradēto arhitektūru»?

Ir divi līmeņi. Pirmais - sākt modernisma ēkām piešķirt kultūrvēstures pieminekļa statusu. Tas ir vienīgais veids, kā kaut kādā veidā var regulēt šo saglabāšanas lietu. Otra metode diemžēl ir tikai entuziasms. Šajā daudzdzīvokļu mājas gadījumā vispār neko nevar darīt, jo tas ir privātīpašums, viņi nevar ēku kopīgi apsaimniekot. Tā vispār ir modernisma traģēdija visā pasaulē. Kaut gan, piemēram, britiem un citās valstīs to ir izdevies atrisināt. Lielbritānijā noteikti pēckara modernisma ēkām piešķir kultūras pieminekļa statusu. Piemēram, Royal Festival Hall viņiem bija augstākās pakāpes kultūras pieminekļa statuss, un, kad pirms dažiem gadiem notika renovācija, bija jāatstāj oriģinālais paklājs zālē. Zini, cik paklājs var būt vecs? Dailes teātris arī ir renovēts. Kaut kādas lietiņas varbūt ir zaudētas, bet kopumā tā nav slikta renovācija, jo ir saglabāta oriģinālā arhitektūra.

Tātad 1953. gadā Staņa uzvarēja Dailes teātra projektu konkursā. Vai ir zināmi pārējie apspriestie priekšlikumi?

Konkursā piedalījies pilnīgi visi tā laika topa arhitekti. Tāpēc arī bija tāda viļņošanās un ne pārāk liela apmierinātība. Pirmā vieta vispār netika piešķirta. Marta Staņa uzvarēja ar 2. vietu. Trešais bija Arturs Reinfelds ar sievu, arī arhitekti. Viņiem bija līdzīgs risinājums ar foajē, uz arkveida stabiem. Ļoti skaidri bija redzama atšķirība. Citu autoru idejās es vēl saskatīju paliekas no staļinisma laika - vēlme ieviest greznus dekorus. Staņai tā bija liela problēma. Katrā komisijā viņai mēģināja uztiept kaut kādu nacionālo elementu ieviešanu, piemēram, vitrāžās, visādus vaidelošus. Gandrīz sešus gadus projektēja. 1977. gadā Dailes teātris pārvācās.

Mēs runājam par Martas Staņas idejām, bet es pilnīgi neko nezinu par viņu kā par cilvēku. Vai tev ir izdevies restaurēt arī viņas cilvēcisko portretu?

Gribētu teikt, ka es vēl tikai meklēju. Tas man bija tas interesantākais. Esmu aptaujājusi daudzus cilvēkus, kuri viņu ir satikuši, bet vēl ir vesels bariņš, ar kuriem ir jārunā. Meklēju arhīvā, vai viņa nav nofilmēta. Esmu uzzinājusi, ka viņas dzīve bija arhitektūra. Ne tikai profesionāli, bet vispār. Viena no pirmajām lietām, ko man par viņu pasaka, - viņa uz ballītēm negāja. Domāju, ka Martu Staņu ļoti raksturo viens foto, ko man izdevās redzēt pie vienas citas arhitektes Lias Astas Knāķes albumā. Tajā ir studentu bariņš ballītē. Studenti - visi ļoti jauni, skaisti - 30. gadu beigās, vēl brīvvalsts laikā. Ļoti skaisti apģērbušies. Divās trijās rindās pozē fotogrāfam. Priekšā ir krāšņas meitenes ar zīda zeķēm un skaistām lūpām, platiem smaidiem un mirdzošām acīm, tad ir puiši. Un tad ir trešā rinda, kurā stāv arī Marta Staņa. Absolūti nepozē, neskatās pat kamerā. Skatienu aizvirzījusi tālumā, aizdomājusies. Tāda viņa ir gandrīz visu cilvēku atmiņās un fotogrāfijās. Viņa noteikti nebija priekšplāna beibe. Es domāju, ka viņa bija tāds cilvēks, kurš ienāk telpā, un pārējiem viņa domas ir ļoti svarīgas. Viņas jaunākās kolēģes man ir stāstījušas, ka visi vienmēr gaidīja, ka viņa atnāks un pateiks kaut ko par projektu, pie kura viņas strādā. Ar Staņu ļoti rēķinājās.

Kā tu domā - viņa apzinājās savu vērtību? Vai tiešām ģēnijs ar savu tīro skaņu? Rada un neanalizē?

Īsts ģēnijs, kas savu vērtību neapzinājās. Piemēram, viņas kursa biedrs Andrejs Holcmanis, kurš arī jau ir miris, man savulaik stāstīja: kad bijusi kāda problēma - arhitektoniski vai ar celtniekiem -, Staņa brīnījusies - kā jūs to nevarat izdarīt? Kā nevarat? Viņai neeksistēja kaut kādi šķēršļi, ko cilvēki paši sev uzliek. Es domāju, ka viņa pat nesaprata to padomju sistēmu. Viņa stāvēja tam pāri. Citi, tie paši pieminētie vīrieši stājās partijās, lai tikai varētu pa to karjeras trepi kāpt augšā, lai varētu tikt uz ārzemēm. Dzīvojās pa komunistu partijām. Viņa - nekad. Atšķirībā no visiem šiem «man patikās stikls», «man patikās betons»...
http://www.diena.lv/sodien-laikraksta/marta-stana-nebija-nekada-meitenite-756656
 

MARTA STAŅA. IDEJAS MĀJVIETA.

Ideja dzimst pašā cilvēkā, tāpat kā laimes sajūta. Katrs arhitekts meklē ideālu variantu mājas stilam, kur īstenot savu leģendu, utopiskos sapņus un dažreiz eksperimentus un stilistiskus aizguvumus. Šie eksperimenti bieži paliek tikai savu un draugu acu priekam, jo gan vasarnīca, gan privātā māja ir pasaule, kas netiek afišēta. Vismaz tā bija Latvijā, kad 20.gs.50./60.gados arhitekte Marta Staņa (1913-1972) sāka savu radošo ceļu.

Martas Staņas radošais gars

Marta Staņa līdz 1945.gadam studēja arhitektūru prof. Ernesta Štālberga (1883-1958) vadītajā darbnīcā. Pēckara gados LVU Arhitektūras fakultātē notika ideju konfrontācija starp klasiskās arhitektūras atdarināšanas tendencēm un modernisma strāvojumiem. E.Štālbergs tika atlaists no LVU un 1950.g. arī M.Staņa tika piespiesta aiziet no darba fakultātē, jo viņu pieskaitīja pie tiem, kas „ievazā buržuāziskās” , t.s. „racionālās” arhitektūras idejas. Tas ir laiks, kad jāsteidz atjaunot kara sagrautās ēkas un domas par modernu arhitektūru šķiet utopija.

Viņas dzīves mūza bija arhitektūra, tostarp māksla tās līdzgaitniece. Beigusi zīmēšanas studijas pie Latvijā pazīstamā mākslinieka Romana Sutas, viņa savus projektus noformēja kā smalki niansētu grafisku darbu. Vēlāk strādājot Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā Staņai rodas ideja par mazos dzīvokļos (mazgabarīta-padomju laika terminoloģija) projektējamām mēbeļu iekārtām. Jo padomju cilvēkam bija noteikti dzīvokļa platības ierobežojumi. Viņa iet vēl tālāk, radot mēbeles, iekārtas, audumu ornamentus un tapešu zīmējumus. Viņu var uzskatīt par dzīvokļa interjera Latvijā jaunu tradīciju radītāju, kur ,protams, jūtama skandināvu un vācu dizaina ietekme. Daudzi iekārtas darbi tika godalgoti, taču līdz realizācijai praktiski nenonāca, jo vietēja rūpnieciskā ražošana nebija gatava individuālu projektu iestrādei.

Arhitekte strādāja arī pie skatlogu noformējumiem un izstāžu iekārtošanas. Viņas ieguldījums ir izstāžu iekārtojums ar brīvā kompozīcijā izveidotu ekspozīciju. 1958.g. viņa pieslēdzās Interjera nodaļas izveidošanai Latvijas mākslas akadēmijā, tās audzēkņus ievadot profesijā līdz 1971.g.

M.Staņas rokraksta aktivitātes izkristalizējas tipoloģiski daudzveidīgu ēku jaunceltnēs –skolu, kultūras namu, pienotavu, muitas ēku, daudzstāvu dzīvojamo namu, privātmāju kā arī vasarnīcu projektēšanā. Ka viena no pirmajām latviešu arhitektēm piedalās starptautiskajos konkursos, kur izcils darbs bija Budapeštas Nacionālā teātra projekts (1965.g., netika realizēts), kas dizaina un arhitektoniskās izteiksmības ziņā neatpaliek no vēlāk radītā F.Gerija Gugenheima muzeja ēkas.

M.Staņa 1959.g. uzvarēja Dailes teātra ēkas projektu konkursā un kopā ar jaunajiem arhitektiem I.Jēkabsonu un H.Kanderu turpināja darbu pie idejas pilnveidošanas. Teātra ēka kļuva par viņas mūža apoteozi, arhitekte strādāja pie tās līdz pat savām mūža beigām, tā arī nepieredzot ēkas pabeigšanu 1976.g.

Arhitektūra un 20.gs.50/60.gadu sabiedriskā situācija Latvijā

Jaunības putns aicināja pacelties spārnos, lai rastu plašo domu realizāciju, savukārt padomju iekārtas reālie „ rāmji” to bremzēja, ierobežojot dzīves telpu. Tomēr viņas utopiskās idejas rada savu ceļu, lai vismaz daļēji piepildītu garīgo lidojumu, kas mīt katrā māksliniekā. Tikai no sava „ es” nelokāmības un mērķtiecības realizējas konkrētie darbi, nevis sagulst atmiņu plauktos. Marta bija ne tikai arhitekte, bet personība, kas nav bieža parādība arhitektūrā. 20.gs.50.gadu Latvijā viņa izcēlās ar savu harismatismu, jo nepielāgojās esošajai situācijai, bet gāja savu jaunrades ceļu. Viņa bija savam laikam netradicionāla arhitekte, neklonēja padomju arhitektūrai tobrīd raksturīgo t.s. Staļina baroku, bet meklēja savu arhitektūras seju.

Karjera Martu nesaistīja, tai pat laikā daudzi arhitekti, kas bija viņas kolēģi pat pārāk saasināja uzmanību uz to. Tostarp Staņas talants varēja kļūt un kļuva par šķērsli uzvarot konkursu darbos, kuri toreiz bija valsts pasūtījumi. Šīs situācijas aktualitāti pierādīja desmit gadu ilgās kolīzijas ap Dailes teātra ēkas projekta realizāciju. Dailes teātra tapšana ir saistīta ar cīņu par laikmetīgu ideju īstenošanu, par savas idejas atspēkošanu birokrātijas un partokrātijas krustugunīs. Arhitektes iecerētais domas lidojuma dramatiskais tēls bija kas nepieredzēts tā laika Latvijas arhitektūrā un izraisīja pastiprinātu interesi sabiedrībā. Ideju gan pieņēma, gan noliedza. Skatoties no šodienas aspekta, teātra ēka ir izturējusi laika pārbaudi.

Tas ir laiks, kad visur valdīja strikti normatīvi un noteikumi (gosti- padomju laika terminoloģija). To var un to nevar, vairāk jau nedrīkstēja. Kas to noteica? Maskavas izstrādātie normatīvie akti. Projektus brauca apstiprināt uz Maskavu. Celtniecības ierobežojumi bija pārāk stingri un būtībā tam bija negatīvas sekas, jo bremzēja jaunradi. Šie gadi Rīgas apbūvē bija pieticības laiks. Tos visādi centās apiet. Pārskatot 20.gs.50. un 60.gadu sākuma devumu Rīgas pilsētas tēla uzlabošanā, redzams, ka laikmetīgas arhitektūras nav, kaut virzība notika, bet lēni. 1953.g. atklāj pieminekli Ļeņinam, uzceļ t.s. Kolhoznieku namu (O.Tīlmanis, 1950-58.); VEF kultūras pili. Lai radītu oriģinālu, laikmetīgu ēku galvenais ir radoša doma un iekšēja brīvības sajūta. To pierāda 50./60.gadu arhitektūra pasaulē ar Le Korbizjē, Ludviga Miss van der Roes, Erskina, A.Alto un O.Nimeijera darbiem. Mākslā valda abstrakcionisms . Mēbelēs attīstās moduļa un transformācijas principi, bet arhitektūrā rodas jaunas tehnoloģijas.

Latvijā šis laika posms aktualizēja sabiedrības noslāņošanos, ideālu zudumu, kompartija kļuva par savdabīgu vietējās kultūras kanona lomas noteicēju. 20.gs.50.gadu beigās un 60.gadu sākumā bija jūtama radošo apvienību pasivitāte, kas sākoties t.s. Hrušcova atkušņa laikam aktivizējās. Tomēr arhitektūra kā sabiedriska māksla atpalika, jo trūka personību. Būtiskais bija sistēmas cilvēku inerce pret inovācijām. 60-os sociālais fons ļoti ietekmēja mākslu, atbalsojoties gan idejiski, gan formas meklējumos, māksla kā nekad nokļuva uzmanības centrā ar masu medijiem, dažbrīd iegūstot visai destruktīvas izpausmes formas. Par arhitektūru to nevarēja teikt, tik aktīvu pozīciju ar masu medijiem tā ieņem tika šobrīd.

Tieši Staņa akcentēja bezkompromisa deklarāciju, kurai vajadzēja lauzt sabiedrības apziņā nostiprinājušos priekšstatus.

Staņas intelektuālās spēles un idejas mājvieta.

Katrā cilvēkā, tāpat kā latvietī vienmēr ir mitusi ideja par savu māju kā patvērumu. Šo ideju aktualizē latvietim piemītošā savrupība, vienpatība ar savu ziemeļniecisko atturību. Staņas garīgā māja sevī apkopoja ne tikai reģionālo savdabību ar koka arhitektūras tradīcijām, vizionāru redzi, bet pauda impulsus no Pasaules elpas – Oskars Nīmeiers, Alvars Ālto, Splitas un Dubrovņiku arhitektūra u.c. Tieši vasarnīcas un savrupmājas (individuālās dzīvojamās mājas- padomju laika termins) bija tam pateicīgas būves. Vasarnīcas parasti cēla pie jūras, tātad meža patvērumā, kas bija savdabīga kamuflāža no publicitātes. Staņai piemita laba konteksta izjūta, kas ļauj ēkai saplūst ar vidi, savukārt arhitektoniskās vērtības neļauj tai viennozīmīgi pazust „ izplatījumā”.

Romantiķe un maksimāliste? Gan viens , gan otrs. Atbrīvotība un mērķtiecība bija viņas trumpji. Veids kā dzīvot dzīvi, ja vide, sabiedrība nesniedza tik nepieciešamo harmoniju. Laikmetīgums bija viņas radošā darba virzītājspēks, impulss un dzīves formula. Izrauties no ierastības, tiekties pēc savdabīgā, citādā.

Dvēsele darbībā.

Veidojot projektu mājai, Staņa jo bieži to kompozicionāli pārbaudīja ar origami sagatavēm, tā abstrakti veidojot ēkas tēlu un pārbaudot savus hipotēzes.

Radošie komandējumi uz Skandināvijas valstīm lieti noderēja domu apmaiņai. Viņa bija atvērta idejām, atraisīta un brīva iekšēji no kanoniem un stereotipiem ienirstot modernās arhitektūras dzīlēs. Augstskola toreiz zināšanas sniedza nepilnīgi, tāpēc jaunie virzieni bija tie, kas veidoja viņas personību. Funkcionālisms, racionālisms, modernisms. Latvijas tā laika arhitektūrai bija raksturīga neprasme veidot formu un neizkopt detaļas. Kavēja celtniecības tehnoloģiju trūkums, apdares materiālu deficīts un daļēja jauno materiālu nepārzināšana.

Projektējot vasarnīcas, varēja riskēt ar neordināru ideju īstenošanu, jo viņas pasūtītāji parasti bija mākslinieki un radoši cilvēki. Staņas mājas ideja balstījās uz trim aspektiem –konteksts, daba un forma. Plastiskums un ģeometrija. Katrs projekts bija kontekstā ar dabu – iesēdināts ainavā, vai akcentēts pie ēkas sliekšņa augošs koks, oļi pie ēkas, ābeļdārza tuvums, jūras klātbūtne. Viņas māja atspoguļoja attiecības starp cilvēku un apkārtni, bet mājas siluets to papildināja. No materiāliem, kuru izvēle tobrīd bija ļoti problemātiska, jo to vienkārši nebija, iemīļots bija koks. Savukārt Staņa, pielietojot brīvo plānojumu, kas tobrīd bija jaunums un tika vietējā presē kritizēts, aktīvi izmantoja stiklojumu. Plašais stiklojums ļāva telpā ieplūst gaismai, padarīja to caurspīdīgu, bet arhitektūrai piedeva vieglumu.

Viņas plastiski emocionālais stils rada izpausmi ceļot savu māju Baseina ielā 5 (1955.-1963.g.) Pārdaugava, toreiz varēja teikt Pierīga, jo klusums un maz transporta. Projekts tapa 1955.g., īsi pirms individuālās būvniecības aizlieguma Rīgā. Martas Staņas privātmāja uz t.s. Staļina baroka celtniecības fona un 50.gadu ģimenes māju standartizācijas fona izceļas ar elastīgu pieeju modernajām pasaules arhitektūras formām. Konstrukcija, forma un funkcija atbilda jaunajām laikmeta prasībām pasaulē, tur aiz „dzelzs priekškara”, kamēr Latvijā „sociālisma pavēnī” bija jāizcīna sīvas cīņas ar „gostiem”, lai vispār atļautu šādu māju uzcelt.

Staņa kopā ar savām māsām pašu spēkiem to arī cēla. Mazā savrupmāja atrodas dārza vidū, stādījumu ieskauta, plānojums ir simetrisks, kur kompakti izvietojas virtuve, ēdamistaba-dzīvojamā istaba, guļamistaba un vanna ar tualetes telpu, radot iespaidu par vienu lielu istabu. Gala sienas plašais stiklojums, racionāli izvietotās telpas, brīvais plānojums un griestu savdabīgais pusapaloces liekums, kā arī koka līstīšu apdare, kas tobrīd ienāca modē no skandināviem, rada interesi par telpu. Zaļo augu novietojums uz nelieliem līstīšu soliņiem (Staņas projekts) un no Zviedrijas draugu atsūtītā baltā rīs papīra lampa, tas viss teicami papildināja interjeru.

Šodien apaujas rezultāti liecina, ka vairāk kā 30 % iedzīvotāju kā nozīmīgāko arhitektūras kvalitātes kritēriju izvirza objekta iekļaušanos vidē. Par gandrīz vienlīdz svarīgu (25%) tiek minētas ēkas estētiskās kvalitātes, retāk funkcionalitāte – aptuveni 10%. Staņai šie kritēriji ir bijuši aktuāli vienmēr.

Attālinoties no Rīgas, aizbraucot strādāt uz Skulti, idejas nemainās, mainās vide. Jūras un dabas tuvums paliks turpmāk noteicošais viņas darbos. Staņai bija vajadzīgs brīdis, kad var noiet no dzīves skatuves un pabūt viens. Laiks, kad sakārtot sevi un savas domas. Būtībā jau neesi viens, jo tevī ir dialogs. Tā ir ideja, kas mājo un nemitīgi raisa pārdomas. Cilvēka dzīve cieši saistīta ar vārdu piepildījums. Staņai tas realizējas vasarnīcas celtniecībā Zvejniekciemā (1960-65). Sākotnēji to gribēja celt uzkalniņā, lai jūras šalkoņa un vēji to apņemtu. Tas nenotika, jo vietējā vara to aizliedza, projekta tapšana bija nemitīga cīņa par modernās arhitektūras ideju un vietējas sabiedrības domu piezemētību. Mājas oriģinālo ģeometriskās formas (trīsstūris) tēlu nepieņēma, to pat izsmēja. Savukārt speciālistu vidū to novērtēja atzinīgi un to brauca skatīties kā laikmetīgas vasarnīcas paraugu. Šeit bija domāta vasarnīca un blakus darbnīcas ēka ar 14 stūriem, baseins un pergola.

Mākslinieka Heimrāta ģimenes savrupmāja, Rīgā, Morica ielā (1956.) ir turpinājums modernisma meklējumos. Tam apstiprinājums ir kompaktā forma ar uzsvērtu horizontālismu, fasādes apdare ar koka līstēm, oļu pielietojums un koks pie mājas sliekšņa, kā dzīvības simbols. Ēkas pievilcības slēpjas tās atturībā, bet iekštelpās uzsvērta racionāla funkcionālisma telpiska kompozīcija un interjera mūžīgās pavadones – gaisma, kontrastu efekts.

Rubenes māja Cēsīs, ap 1967.gadu. Mājai piemīt sava personiskā forma un tēls – kaut kas no lauku mājas, kaut kas no ”pilsētnieces” dižošanās. Staņa gribēja lai koka mājai būtu niedru jumts, tas netika atļauts, esot uguns nedroši. Tā ēkas nolaidenais un pārkarenais jumts, kur jūtamas tautas arhitektūras ietekmes, tika ieklāts ar šīferi. Arhitektūra nav tikai informācija, tā ir sajūtas, laiks un vieta, to labi pamato Rubenes mājas dvēsele. Prāts un Jūtas – divas dažādas lietas, bez kurām nevar pastāvēt māksla un arhitektūra. Mijiedarbe.

Ēka top ar dažādām logailu formām, aizkarus nelietoja, lai telpās būtu vairāk gaismas un dabu redzētu spilgtāk. Kā parafrāze no modernisma vēsmām ir ķieģeļu mūra siena, tā sākas jau fasādes rietumu daļā un tiek daļēji paturpināta iekštelpās, kur tā interesanti veido pāreju uz koka apdari un izaicinoši paspilgtina viesistabu ar tās gaiši pelēcīgo apmetumu. Uzsvērtas materiālu un faktūru attiecības, telpiskums. Šobrīd ēkas centrālajā ieejas daļā ir jauna piebūve. No neliela gaiteņa ir ieeja virtuvē, no tās nonākam palielā, dabiskās gaismas izgaismotā telpā, kur sākas Staņas eksperiments – manteļskurstenis un padziļinājums grīdā ap to. Viesiem bija sajūta, ka sēdi īstenā lauku mājā pie pavarda. Tāda savdabīga rituālvieta. Viesu istaba ir interesanta ar šo savdabīgo mistrojumu un noteikti Latvijas arhitektūrā tobrīd savrups veidojums. Būtībā šeit it kā turpinās 20.gs.60.gadu dialogs Latvijas arhitektūrā, par modernisma sadzīvošanu ar veco – tautisko mākslu un daiļamatniecības izstrādājumu klātbūtni. Romantizēts lauku mājas variants ar manteļskursteni un modernās ēkas karkass, kurš kā čaula paslēpa veco. Staņa izprojektē telpu divos stāvos, uz kuru ved koka kāpnes un nelielo apjomu izceļ ar apejošu galeriju un izeju uz balkonu (tagad zudis). Protams, istaba divos līmeņos ārzemēs nebija jaunums, toties pie mums gan. Augšējā stāvā izvietojas arī guļamistaba.

Arhitektūrā ir vajadzīgs mugurkauls, ja gribi kaut ko sasniegt, jo skaļa klaigāšana un zīmēšanās ir velti iztērēta enerģija. Personības top klusumā un vienatnē. Tā labāk izprotot arhitektūras valodu, garšu, smaržu un savu sūtību. Autores plašais radošais rokraksts (arhitektūra, interjers, mēbeles, lietišķā māksla un pieminekļi) apliecina, cik fenomenāli radošs un mērķtiecīgs bija Meistares gars, kura virzībai tolaik bija daudz šķēršļu un neizpratnes, tomēr paliekošais ir vērienīgs ieguldījums Latvijas arhitektūras šodienas kopainā.

Marta Staņa

(1913-1972)

Nozīmīgākie darbi

1.Zvejnieku kolhoza „Zvejnieks” klubs Zvejniekciemā, kopā ar Andri Kalniņu – 1953-56.

2.Martas Staņas savrupmāja Rīgā, Baseina ielā 5 a, – 1955-63.

3.Daudzstāvu dzīvojamās ēkas Zvejniekciemā – 1955-59.

4.Zvejniekciema vidusskola – 1955-59.

5.Heimrātu ģimenes savrupmāja, Rīgā, Morica ielā – 1956.

6.Dailes teātris, kopā ar arh. I.Jēkabsonu, H.Kanderu – 1956-72.

7.Postažu ģimenes vasarnīca Zvejniekciemā, – 1960-65.

8.Engures vidusskola, 70.gados pārbūvēta par zvejnieku kolhoza pārvaldes ēku, -1962-64.

9.Ernas Rubenes savrupmāja Cēsīs, Bērzaines ielā – 1964.

10.Kapa pieminekļi prof. E.Štālbergam, prof. V.Zostam, arh. A.Krūmiņam-1965-69.

11.Dzīvojamā ēka Rīgā, Brīvības un Krustabaznīcas ielu stūrī, kopā ar arh. I.Jēkabsonu, H.Kanderu-1967.

12. Auškāpu ģimenes vasarnīca Apšuciemā, 1969.

13.Stadions Jūrmalā, Lielupē (realizēts daļēji) – 1970.

14. Dzīvojamā māja Garciemā, Lilijai Sniedzei, 60.g.

http://www.lcca.lv/?page_id=364

Tulkotājs
Ieejas forma
Kalendārs
«  Decembris 2016  »
PrOTCPkSSv
   1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031
Statistika

Kopā Online: 2
Viesi: 2
Lietotāji: 0