twitter facebook draugiem Strencu Biblioteka - turpinājums

Arturs Maskats: Es nekad mūzikā neesmu bijis politisku procesu atainotājs


 
 

Līga Rušeniece, 5.decembris 2014, 12:36

«Es nekad mūzikā neesmu bijis politisku procesu atainotājs, bet Valentīna ir sabiedriski aktuāls darbs,» atzīst komponists Arturs Maskats. Šodien Latvijas Nacionālajā operā pasaules pirmizrāde viņa pirmajai operai – Valentīna, kas tapusi pēc Latvijas kultūras leģendas, ievērojamās kinozinātnieces Valentīnas Freimanes biogrāfijas motīviem. Leģendārā kinozinātniece bērnību pavadīja Rīgā, Parīzē un Berlīnē, Valentīnai Freimanei vienīgajai no visas ģimenes Rīgā izdevās pārdzīvot holokaustu, kurā gāja bojā gan viņas vecāki, gan vīrs. «Valentīnas mūža dramatiskākie mirkļi sakrituši ar zīmīgajiem 20. gadsimta vēstures notikumiem, tomēr operā nav tikai politika: visus notikumus caurvij arī spilgts mīlas stāsts un dziļas jūtas.»

– Komponistiem, šķiet, visi darbi sākas ar pasūtījumu, bet jūs operai Valentīna pieķērāties jau idejas līmenī. Kā jūs nofiksējāt ideju, ka šis stāsts ir operas vērts, turklāt šī ir jūsu pirmā opera?

– Esmu daudz strādājis teātrī un kino, sevi uzskatu par teātra cilvēku un tādu, kas jūt, kas ir skatuvei piemērots, kas – nē. Jau no paša sākuma man bija sajūta, ka šis stāsts ir radīts skatuvei.

Operas Valentīna idejas aizmetnis dzima naksnīgās sarunās pie vīna, kad kinozinātniece Valentīna Freimane man un režisoram Viesturam Kairišam stāstīja par savas dzīves jaunības posmu, trīsdesmito gadu Rīgu. Kad viņai ieminējos par operu, man vispārsteidzošākais bija tas, ka viņa neteica nē. Vēl vairāk – viņa man uzticēja lasīt savas grāmatas Ardievu, Atlantīda! manuskriptu.

Tomēr šī nav dramatiska izrāde, un dziedātāja, lai vai kas viņa arī būtu, nevar nepārtraukti visu laiku atrasties uz skatuves, kā tas būtu nepieciešams autobiogrāfiskā stāstā. Bija jārada tēlu sistēma, arī notikumi ap galveno stāstu, tāpēc operā būs ļoti dažādi tēli, kas nav grāmatā, esam radījuši paši savu tēlu sistēmu. Gribu uzsvērt – opera Valentīna ir fantāzija par noteiktu vēsturisku posmu, kurā atslēgas momenti meklējami Valentīnas Freimanes dzīvē, kas sakrīt ar ļoti nozīmīgiem un varbūt arī mūsu sabiedrībā ne līdz galam izrunātiem mezgla punktiem Latvijas vēsturē. Opera aptver piecus gadus – no 1939. gada līdz 1944. gadam Latvijas vēsturē.

Kad tikko sāku strādāt pie idejas, aizbraucu ciemos pie draugu ģimenes, kas tolaik dzīvoja Kanāriju salās, katru dienu daudzas stundas sēdēju pie okeāna un virknēju epizodes – kaut ko no grāmatas, kaut ko no savas pieredzes... Pamazām radās epizožu virkne, to parādīju libreta līdzautorei Liānai Langai un Viesturam Kairišam. Tāpat kā Ļeva Tolstoja, tāpat kā Sergeja Prokofjeva darbos, arī Valentīnā ir divas daļas – karš un miers. Pirmā daļa beidzas ar vārdiem «Ir sācies karš», otrā: «Atlantīda, kur viņa ir?»

– Līdz šim darbam nebijāt pievērsies operas žanram, jo vienkārši nebijāt atradis savu stāstu jeb libretu?

– Ne tikai. Manuprāt, pats galvenais ir komponista pašsajūta, vai viņš ir gatavs ne tikai sākt rakstīt operu, bet arī to uzrakstīt. Tas ir milzīgi laikietilpīgs process, nav ko slēpt – arī spēku prasošs, turklāt šajā laikā no daudz kā ir arī jāatsakās. Operas rakstīšana no komponista paņem lielu posmu no dzīves, tas ir ļoti ilgs maratons. Būšu atklāts – procesā atklājās arī daudzi zemūdens akmeņi, par kuru esamību es pat nebiju nojautis.

– Ne mazsvarīgs moments ir iespējas iestudēt operu, jo galdam vai paša priekam vien to neraksta?

– Tādus darbus noteikti neraksta galdam. Sagadīšanās pēc Latvijas Nacionālās operas vadība izsludināja oriģināllibretu konkursu. Lai gan tas tika rīkots ar mērķi sarosīt nevis komponistus, bet gan libretistus, lai tie piedāvātu jaunas idejas mūsdienu operām, es arī pieteicu šo savu ideju, kas tajā brīdī bija ļoti negatava. Es arī nezināju, kādā veidā tā varētu materializēties, jo operas iestudēšana arī prasa milzīgus resursus, turklāt Valentīnā ir ļoti daudz lomu, tas nozīmē, ka aktuāls ir jautājums par solistiem ne tikai galvenajās lomās, bet arī otrā un trešā plāna lomās, nemaz nerunājot par kori, orķestri... Visu mūžu esmu strādājis teātrī, es zinu, ka teātris, jo īpaši operas teātris, ir milzīga mašinērija.

Un vēl – ļoti svarīgs aspekts ir domubiedru komanda, un ap operu Valentīna tāda ir sapulcējusies. Esmu ārkārtīgi pateicīgs, ka pie šī iestudējuma strādā diriģents Modests Pitrens, režisors Viesturs Kairišs un scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Jurjāne; šos cilvēkus uzskatu par savējiem. Ja atskatos atpakaļ, man jābūt arī pateicīgam liktenim par to, ka, neraugoties uz dažādiem pagriezieniem savā profesionālajā darba dzīvē, man tomēr ir bijusi iespēja turpināt strādāt pie šī darba un to arī pabeigt. Apstākļi tā sakrita, ka varēju ilgstoši pie tās strādāt, jo operu jau nevar «uzraut» dažās naktīs.

Mēdz teikt, ka notiks tas, kam jānotiek, un laikam jau šai operai bijis lemts būt uzrakstītai. Un iestudētai.

– Rakstīsit vēl operu, respektīvi, vai patikšana bijusi lielāka par grūtībām?

– Vēl pāragri par to spriest. Pašlaik man gribas rakstīt kamermūzikas sastāviem, bet – nekad nesaki nekad.

– Jūsu simpātijas pret pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem ir ilgstošas, tas izpaudies arī citos darbos, piemēram, Hotelis Atlantīda, ko savulaik iestudēja Latvijas Radio koris.

– Mani vienmēr interesējuši 20. gadsimta trīsdesmitie gadi. Tas ir laiks īsi pirms tam, kad uz gadiem piecdesmit beidza pastāvēt Latvijas valsts. Vai mēs šodien esam pilnīgi droši, ka nekas analoģisks nekad nevar atkārtoties? Latvijai īsā laikā gāja pāri divas okupācijas, holokausts, karš... Skaidrs, ka holokausts ar īpašu nežēlību tika īstenots tiešu Austrumeiropas zemēs, ne jau Vācijā, kur to perināja. Šie notikumi skāra arī Valentīnas Freimanes likteni.

Mani vienmēr ir interesējuši tajā laikā dzīvojošie jaunie cilvēki, kas tik agrā jaunībā saskārās ar tik nežēlīgu izvēli, par kuru droši var teikt – nedod Dievs, ka tāda vispār kādreiz jāpiedzīvo. Esmu personiski pazinis arī citus, kuru jaunība pagāja tieši pirms 2. pasaules kara, un arī viņu dzīves esmu iepludinājis operā kā prototipus. Manuprāt, šim vēsturiskajam posmam piemīt, ja tā var teikt, arī milzīgs patriotisms. Arī uzupurēšanās. Valentīnas Freimanes dzīvē ir skaists mīlas stāsts – glābjot viņu, bojā aizgāja Valentīnas vīrs. Kaislības, spēcīgas jūtas, ārkārtīgi augsta ētiska apziņa – arī tas, manuprāt, bija raksturīgs šim vēsturiskajam posmam. Nevar zināt, kā mēs šodien rīkotos līdzīgās situācijās. Vilis Daudziņš reiz intervijā teica, ka viņš baidās no tā, ka viņam varētu pajautāt visbūtiskāko jautājumu. Lai gan viņš nedefinēja šo visbūtiskāko jautājumu, es apmēram varu iedomāties...

– Kāda ir jūsu versija par to, kāpēc tolaik cilvēki bija gatavi riskēt ar savu dzīvību, lai glābtu citu dzīvību? No kurienes tā laika cilvēkiem, no kuriem liela daļa dzimusi miera laikā, respektīvi, pēc 1. pasaules kara, veidojās tās rakstura īpašības, ko var saukt arī par varonību?

– Tam laikam patiešām ir liela patriotisma deva un arī cilvēciska solidaritāte. Arī ebreju glābēji bija dažādi. Savulaik esmu pētījis dokumentus ebreju muzejā, un, izrādās, ebreju glābēji bija visdažādākā vecuma, izglītības, tautības, sociālā stāvokļa pārstāvji... Ne mantiskam, ne sociālam statusam nebija nozīmes, cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Glābēji bija tik dažādi – no pavisam vienkārša sētnieka līdz universitātes profesoram. Miera laika cilvēki. Tomēr viens faktors apvienoja daudzus – viņi bija dzimuši un auguši brīvībā. Tas ir ļoti būtiski cilvēkam – piedzimt un uzaugt brīvībā. Arī tā jauniešu paaudze, kas dzimuši jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, ir pavisam citādāka nekā, teiksim, es, mana paaudze. Es reizēm viņus apbrīnoju. Viņi nezina, kas ir barikādes, un viņiem ir pilnīgi cita dzīves uztvere, un lai Dievs dod viņiem to arī neuzzināt. Sava valsts ir milzīga bagātība, un tas ir viens no aspektiem, kāpēc mani tik ļoti piesaistīja Valentīnas Freimanes dzīvesstāsts.

Jānis Ivanovs 1940. gadā, vēl pirms okupācijas, uzrakstīja savu visslavenāko – ceturto – simfoniju, ko nosauca Atlantīda. Jaunībā es ar viņu satikos vien pāris reizes, bet, ja šodien man būtu iespēja ar viņu aprunāties, es noteikti pajautātu, kāpēc viņš nosauca to par Atlantīdu, turklāt – vēl pirms padomju okupācijas.

– Kāpēc jūs esat gluži vai iemīlējies tajā vēsturiskajā periodā?

– Man šķiet, ka starp diviem pasaules kariem cilvēki centās dzīvot ļoti intensīvi. Ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā. Par to var pārliecināties, lasot tā laika literatūru. Īsi sakot – tas man šķiet ļoti radošs laiks Eiropā, arī Latvijā. Domāju, ka esmu tieši tik vecmodīgs, lai varētu dzīvot 20. gadsimta trīsdesmitajos gados un rakstīt tieši tādu pašu mūziku, kādu es vienmēr esmu rakstījis. Man ir iespaids, ka tolaik cilvēkiem bija tāds traks dzīves virpulis, dzīves kaislīga izjūta. Man šķiet, ka tieši tas mani piesaista.

– Vai steigšanās dzīvot bija tāpēc, ka cilvēku zemapziņa signalizēja par briesmām?

– Manuprāt, cilvēki juta kaut kā tuvošanos... Trīsdesmitajos gados bija jau atkopušies no 1. pasaules kara šausmām un vienkārši metās dzīvot, jūtot, ka nāk nākamās šausmas.

Operā Valentīna ir trīs lielās sabiedriskās tēmas – Latvijas divas okupācijas un holokausts. Mēs apzināti sākam operu ar 1939. gadu, kad, kā zināms, tika okupēta Polija. Un vai tad mēs šodien nejūtam, ka nav labi Eiropā? Toreiz bija Polija, šobrīd – Ukraina. Tiešā veidā jau vēsture neatkārtojas, bet kas to zina?

Kamēr vēstures mācības nav līdz galam izrunātas sabiedrībā, tikmēr sabiedrība kopumā nav gatava iet uz priekšu. Vācijas sabiedrība ir izrunājusi savu sāpīgo vēsturi, arī savu dalību holokaustā, un šodien Vācijas sabiedrība savstarpēji ir daudz tolerantāka un atvērtāka, nekā esam mēs. Ja nācija neizrunā šādus jautājumus, sāpīgais kamols paliek, un zem paklāja paslaucītais parasti sāk pūt, smirdēt, respektīvi, kaut kādā brīdī par sevi atgādina. Tāpēc vajag vilkt dienasgaismā. Atklāta valoda ir brieduma pazīme. Ne tikai sabiedrībai, bet katram individuāli. Es neesmu audzis kopā ar tēvu, bet esmu saticies ar tēva brāļiem. Viņi 2. pasaules kara laikā bija frontē viens pret otru, turklāt – tiešā nozīmē. Savstarpējās sarunās viņi, atceroties, kur katrs bijis, atklājuši, ka dažus mēnešus bijuši netālu no Ļeņingradas, vienās pozīcijās, viens pret otru. Jo vienu brāli 1941. gadā paņēma krievu armijā, otru, jaunāko brāli – vācu armijā. Kad pēc kara abi satikās, abiem bija viegli visu salikt kopā. Un izrunāt.

– Ja pēc gadiem 70 kāds rakstīts operu par šo laiku, kā tas tiktu raksturots, kuros notikumos komponisti rastu pamatu būtiskam stāstam?

– Arī mākslai vajadzētu runāt par mūsdienu emigrāciju, tā ir nācijas vislielākā drāma – aizbraukšana, lai izdzīvotu, bet aizbraukuši ir cilvēki spēka gados.

Vēl viena lielā tēma, par ko šodien pat būtu jārunā – kaut mēs savā valstī starp visām sabiedrības grupām spētu nodrošināt saprašanos un toleranci, pozitīvas, normālas attiecības, savstarpēju cieņu, jo viss pretējais var novest pie... Ķildošanās, citam cita pazemošana, blusu skaitīšana un līdzīgas izpausmes var novest pie provokācijām. To saku kā cilvēks, kurš ir daudz lasījis par to, kā izcēlās 2. pasaules karš. Arī Valentīna Freimane, kura nodzīvojusi tik garu mūžu, ir apveltīta ar analītisku prātu un spēju redzēt kopsakarības, saka, ka tā retorika, kas šobrīd dominē kaimiņvalstī, ir Staļina laika retorika, un tas ir bīstami. Tieši tāpēc mums šodien ir jārunā par to laiku, par ko stāsta opera Valentīna. Daudzi saka, ka 21. gadsimtā nekas tāds nevar notikt... Atceros, es vasarā intensīvi strādāju savās lauku mājās, un, kad dzirdēju ziņu, ka ir notriekta Malaizijas lidmašīna, mani vienkārši pārņēma šausmas. Toreiz domāju, kaut tikai es varētu pabeigt operu, kamēr vēl ir miera laiki. Iespējams, manas iekšējās asociācijas bija pārspīlētas, bet varbūt nebija arī. Ko tad vajag liela konflikta sākumam? Sīku precedentu. Vai tad pirms 1. pasaules kara Eiropas galvenie veči nevarēja vienoties, vārdos cits citam pārmest ko vien gribēja un kas bija uz sirds, bet nesākt... Vienmēr taču var izprovocēt cilvēka tumšākos instinktus, un nevajag domāt, ka mūsos tādu nav. Ir. Varam tikai cerēt, ka audzināšana, izglītība un kultūras pieredze tos noslāpē, bet vienā brīdī tie var sprukt vaļā... Varu tikai piekrist tiem, kas šodien saka, ka ir jābūt vērtībām, par kurām cilvēki var atdot savu dzīvību, jo tikai ar šādu sabiedrību viss ir kārtībā. Pašiem sava neatkarīga valsts ir milzīga vērtība. Par to ir vērts iet sisties.


http://nra.lv/kultura/130236-arturs-macats-es-nekad-muzika-neesmu-bijis-politisku-procesu-atainotajs.htm

 
Tulkotājs
Ieejas forma
Kalendārs
«  Decembris 2017  »
PrOTCPkSSv
    123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728293031
Statistika

Kopā Online: 2
Viesi: 2
Lietotāji: 0